“Druvas” abonementu loterijā raiskumietis Reinis Sīlis laimēja gludekli.
“Ja sieva turēsies pie saviem vārdiem, tad no šodienas drēbes būs jāgludina pašam. Viņa noteica – man savs, tev tagad arī savs gludeklis,” tā, saņemot vinnestu, sacīja Reinis Sīlis, kurš atzīstas, ka loterijās piedalījies vien krievu laikos, kad biļete pirkta par 30 kapeikām, gaidīts vinnests arī uz obligācijām, bet diemžēl nekā.
“Es jau arī neticu, ka kaut ko no gaisa man iedos. “Druvu” abonējam jau gadu desmitiem, un par šādu laimestu tiešām prieks,” tā Reinis un piebilda, ka “Druvā” ar lielu interesi izlasot visus rakstus.
“Man tiešām liekas, ka viss ir svarīgi, interesanti. Nekur citur taču par Cēsu cilvēkiem un darbiem tik daudz nevar uzzināt. Bet esmu arī tiešs un atklāts, tāpēc reizēm apnīkst daudzās reklāmas, bet pārdotgribētāji jau tagad ir arī radio un televīzijā,” tā Reinis, kura darba dzīve pagājusi, strādājot mežierīcībā, bet pensijas gados mežs – sēņošana, pastaigas, svaigs gaiss, medības – kļuvis par nepieciešamību.
“Ar medījumiem nekad nelielos, un ne-kas izcils jau pēdējā laikā arī nav gadījies. Tā vairāk ir kopā būšana. Paši smejamies, ka mežā īstu latvieti arī var satikt. Man jau svarīga ne tā šaušana, bet, ka mežu varu izstaigāt, visu apskatīt. Tā vislabāk atpūšos,” stāsta Reinis, kuram mājās nākoties apdarīt smagākos darbus, tagad plānos malku saskaldīt.
“Mājās ir tāda darbu dalīšana. Sieva un meita rušinās pa dārzu, tā viņām sirdslieta. Un avīzes arī sieva pasūta, un pasūta uz mana vārda,” smējās Reinis, kuram tagad jālūko, vai pašam bikses būs jābuktē.
“Par loterijām gan daudz nedomāju. Man liekas, ka šī bija tāda necerēta veiksme. Tai meitenei, kura mani izlozēja, noteikti ir laimīga roka, bet pats lozes nemeklēšu,” noteica Reinis Sīlis.
