Konkurences padome (KP) par aizliegtu vienošanos starp 22 komercbankām par komisijas maksām par karšu norēķiniem un bankomātu pakalpojumiem uzlikusi naudas sodu kopumā 5,5 miljonu latu apjomā, informēja KP pārstāve Inita Kabanova.
“Swedbank” uzlikts sods 2,83 miljonu latu apjomā, “Citadele banka” – 1,22 miljonu latu apjomā, “SEB banka” – 558 744 lati, “Latvijas Krājbanka” – 259 006 lati, “DnB NORD Banka” – 167 466 lati, “Nordea Bank Finland Plc” Latvijas filiāle – 158 401 lati, “Rietumu Banka” – 103 927 lati, “GE Money Bank” – 79 408 lati, “Latvijas Hipotēku un zemes banka” – 55 594 lati, “Norvik banka” – 25 227,5 lati, “Aizkraukles banka” – 15 491 lati, “PrivatBank” – 5486 lati, “UniCredit Bank” – 5435 lati, “Danske Bank” filiāle Latvijā – 2688 lati, “Baltic International Bank” – 2680 lati, “Trasta komercbanka” – 2596 lati, “SMP Bank” – 2022 lati, “Akciju komercbanka “Baltikums”” – 1364 lati, “Reģionālā investīciju banka” – 1274,5 lati, AS “Latvijas Biznesa banka” – 728 lati, “LTB Bank” – 500 lati un “VEF banka” – 500 lati.
Aizliegtā vienošanās bijusi spēkā no 2002.gada 1.decembra līdz 2011.gada 7.janvārim, tomēr banku dalības ilgumi tajā bijuši atšķirīgi.
KP norāda, ka, lai nodrošinātu karšu maksājumus, Latvijā pastāv karšu maksājumu sistēma, kuras izdevumi pamatā tiek segti no to tirgotāju maksājumiem, kas savās tirdzniecības vietās pieņem maksājumu kartes. Izmeklēšanas laikā KP konstatējusi, ka tirgotāju maksājuma lielums bijis tieši atkarīgs no starpbanku maksājumu lieluma.
2009.gadā starpbanku maksājuma apjoms sasniedza 75% no tirgotājiem piemērotā maksājuma debetkaršu gadījumā un 100% kredītkaršu gadījumā. Tādējādi banku vienošanās par vienotu starpbanku maksu, nenosakot šo maksājumu atbilstoši konkrētās bankas izmaksām, deformējusi konkurenci un nav likusi bankām cīnīties par jaunu klientu – tirgotāju – piesaisti, piemērojot zemākus komisijas maksājumus.
Lēmumā KP secina, ka Latvijas banku noteiktais starpbanku maksājums un attiecīgi arī tirgotājiem piemērotais maksājums nav bijis ekonomiski pamatots un nav ticis pielāgots, mainoties tirgus apstākļiem un samazinoties banku izdevumiem. Lai novērstu banku vienošanās negatīvo ietekmi uz konkurenci, pieaugot karšu maksājumu apjomam un banku ienākumiem, maksājumam bija jāsamazinās. Tomēr visu vienošanās laiku, kas pārsniedza astoņus gadus, maksājums bija nemainīgs, tādējādi neļaujot mēroga radīto labumu nodot tirgotājiem. Savukārt, ja nepastāvētu vietējā visu banku vienošanās vai atsevišķi divpusēji līgumi, bankām būtu jāpiemēro starptautisko maksājumu karšu organizāciju “Visa” un “MasterCard” piemērotie starpbanku maksājumu nosacījumi, kas kopumā nav bijuši augstāki, turklāt noteiktos laika periodos bijuši ievērojami zemāki par Latvijas banku noteiktajiem.
Vienošanās rezultātā tika arī deformēta konkurence, kas varētu patērētājiem nodrošināt zemākas komisijas maksas par skaidras naudas izņemšanu vai konta stāvokļa aplūkošanu citas bankas bankomātā. Šis apstāklis īpaši svarīgs bijis vienošanās sākumposmā no 2002.gada, kad mazāk izplatīti bija bezskaidras naudas norēķini, turklāt bija mazāk banku divpusējo līgumu, kas šobrīd daudzos gadījumos ļauj konkrētos pakalpojumus saņemt lētāk vai pat par velti.
KP sniegtā papildu informācijā par lēmuma būtību norādīts, ka laikā no 2002.gada Eiropas Komisija (EK) vairākās lietās vērtējusi maksājumu karšu organizāciju “Visa” un “MasterCard” noteiktās daudzpusējās starpbanku komisijas maksas. Lai arī EK šīs maksas atļāvusi, tā arī atzinusi, ka tās vērtējamas kā vienošanās konkurences tiesību izpratnē un tādējādi var tikt atļautas tikai tad, ja atsver kaitējumu, ko tās nodara konkurencei.
Zinot šādu EK vērtējumu, KP uzskata, ka arī komercbankām Latvijā bija jāizvērtē sava vienošanās un attiecīgi jāspēj pamatot tās nepieciešamību, tomēr KP konstatējusi, ka bankas nespēj sniegt ekonomisku pamatojumu to noteiktajām komisijas maksām, kas nereti bijušas augstākas nekā starptautisko maksājumu karšu organizāciju noteiktās.
Lietā KP vērtēja banku vienošanos par vienotu, fiksētu daudzpusēju starpbanku komisijas maksu. Šādu komisijas maksu banka, kas veikalā nodrošina iespēju norēķināties ar kartēm, proti, uzstādījusi savus POS termināļus, maksā citām bankām par iespēju pieņemt maksājumus ar šo citu banku izdotajām kartēm. Savukārt no tirgotājiem banka, kas uzstādījusi POS termināļus, saņem maksu par karšu maksājumu apkalpošanu un POS termināļu izmantošanu. Šo maksu tirgotājiem bankas nenoteica zemāku par daudzpusēju starpbanku komisijas maksu, lai neciestu zaudējumus, maksājot komisiju citām bankām par to karšu pieņemšanu savos termināļos. Attiecīgi starpbanku komisijas maksa bija kartes izdevējbankas ienākums, ko tā ieguva neatkarīgi no savu izmaksu lieluma.
Lēmumā KP norāda, ka komisijas maksu piemērošana pati nav pārkāpums un bankām ir tiesības saņemt samaksu par to sniegtajiem pakalpojumiem, tomēr, kopīgi vienojoties par fiksētu komisijas maksu un astoņu gadu garumā to nemainot un nepielāgojot situācijai tirgū, tika būtiski ierobežota banku savstarpējā konkurence un vēlme piedāvāt tirgotājiem savus POS termināļus par zemākām cenām.
Vienošanās rezultātā bankas tirgotājiem noteikto cenu nav vēlējušās samazināt nedz gadījumos, kad tām jāmaksā starpbanku komisijas maksa, nedz gadījumos, kad šī komisijas maksa nav jāmaksā, jo tiek izmantots vienas un tās pašas bankas POS terminālis un norēķinu karte. KP uzskata, ka, zinot vienoto starpbanku maksu, bankas varēja rēķināties, ka arī konkurējošās bankas par maksājumu pieņemšanu no tirgotājiem neprasīs samaksu, kas būtu zemāka par visiem zināmo starpbanku komisiju.
Tāpat vienošanās rezultātā, KP skatījumā, visas bankas nebija ieinteresētas piedāvāt savus POS termināļus veikaliem, jo arī bez tiem bankas varēja gūt iepriekš fiksēta lieluma ienākumus starpbanku komisijas maksas veidā, jo starpbanku komisiju saņēma bankas, kuras izdeva kartes, tas ir, visas bankas.
Attiecīgi vienošanās neesot motivējusi bankas samazināt tirgotājiem noteikto komisijas maksu, kas neizbēgami ietekmēja arī preču cenas tirdzniecības vietās, kurās tika pieņemti karšu maksājumi, secinājusi KP.
Savā lēmumā KP pilnībā noraidījusi banku argumentus, ka starpbanku komisija bijusi nepieciešama, lai uzturētu karšu norēķinu sistēmu un veicinātu karšu izmantošanu. KP uzskata, ka segt izdevumus, ko rada sistēmas uzturēšana, bankas varēja, arī par komisijas maksām vienojoties divpusēji, tādējādi saglabājot konkurenci un attiecīgi arī iespēju, reaģējot uz izmaiņām tirgū, samazināt tirgotājiem noteikto pakalpojuma maksu.
Tāpat karšu izmantošanas veicināšanai, kas nenoliedzami bijusi nepieciešama, KP skatījumā, nav bijušas nepieciešamas vienādas komisijas maksas. To apliecinot gan fakts, ka karšu maksājumu skaits pieaudzis arī pirms aizliegtas vienošanās noslēgšanas, gan Eiropas Komisijas konstatētais, ka lielākais transakciju skaits uz vienu iedzīvotāju ir Eiropas valstīs, kurās vietējā karšu maksājumu sistēma darbojas bez vienotas starpbanku komisijas maksas.
Konkrētajā lietā Latvijas KP vairākkārt aicinājusi bankas iesniegt pierādījumus par to, ka konkrētās vienošanās radītais labums atsver nodarīto kaitējumu konkurencei, taču bankas to nav spējušas nodrošināt – tās pamatojušas karšu norēķinu nepieciešamību, ko KP neapšauba, taču nav spējušas pamatot nepieciešamību piemērot vienotu noteiktā apmērā un tik ilgstošā laika periodā fiksētu starpbanku komisiju.
Līdzīgu vienošanos bankas bija noteikušas arī par vienotu komisijas maksu, ko viena banka maksāja otrai gadījumā, ja tās klients izņēma naudu šīs otras bankas bankomātā vai filiālē vai aplūkoja konta bilanci bankas bankomātā. Šī vienošanās tieši ietekmējusi komisijas maksu, ko par minētajām darbībām bankas piemēroja saviem klientiem, un attiecīgi pārkāpuma negatīvā ietekme bija plašāka aizliegtās vienošanās sākuma periodā, sākot no 2002.gada, jo laika gaitā daudzas bankas noslēdza divpusējus līgumus, kā rezultātā šie pakalpojumi klientiem tika piedāvāti lētāk vai pat bez maksas, turklāt populārāki kļuva bezskaidras naudas norēķini.
KP informēja, ka saskaņā ar pašu banku veiktā pētījuma datiem par bankomātu pakalpojumu izmaksām aizliegtas vienošanās rezultātā noteiktā komisijas maksa bankām paredzēja 253% vai 289% uzcenojumu. Minētajā banku pētījumā arī esot atzīts, ka Latvijā piemērotās starpbanku komisijas maksas par skaidras naudas izsniegšanu bankomātā ir augstas salīdzinājumā ar daudzām Eiropas Savienības valstīm, izņemot Vāciju.
NOZARE.LV
Komentāri