Žurnālisti pašreizējo situāciju lūdz skaidrot politologiem, sociologiem. Mēs nolēmām uz sarunu aicināt psihoterapeitu Aivi Dombrovski, kuram ir arī ekonomiskā izglītība, lai pārrunātu negatīvā un pozitīvā ietekmi mūsu ikdienā.
– Vai šajos laikos cilvēki vairāk meklē palīdzību pie psihoterapeitiem?
– Nē, jo latvietis nav orientēts uz palīdzības meklēšanu. Viņš grib saņemt jau gatavu. Atnākt pie psihoterapeita, tas nav atnākt vienkārši izrunāties. Cilvēks uz psihoterapiju ierodas ar skaidru formulējumu, ko grib, kāda ir problēma. Tad sākam strādāt, un bieži izrādās, ka problēma ir pavisam cita, nekā klients sākumā noformulējis.
– Atnākot pie psihoterapeita, klients gatavs atzīt savas kļūdas vai meklē vainu apkārtējos?
– Tie, kuri atnāk, meklē risinājumu. Viņi gatavi strādāt ar sevi, mainīties, lai izietu no šīs situācijas. Tie, kuri vaino citus, sēž un īd, no krīzes ārā netiek un, visticamāk, arī netiks. Tiek atrasts vēl kāds, kurš tāpat īd, un vēl kāds, tad jau ir bariņš, kuriem bezcerīgi izkļūt no bedres. Šie cilvēki nemeklē palīdzību, viņi jau ieņēmuši neveiksminieku pozīciju.
– Katru dienu no televizoru ekrāniem un laikrakstu slejām saņemam informāciju, ka ir slikti. Arī tas mūs ietekmē. Kā norobežoties no negatīvā?
– Medijiem ir ārkārtīgs spēks, to nevar noliegt. Tāpat kā reklāmai. Tā kodē cilvēku apziņu un zemapziņu. Bet jāsaprot arī tas, ka prese dod to, ko cilvēki pieprasa. Tās ir tirgus attiecības. Cilvēkiem trūkst emociju, un negatīvā informācija iedarbojas ļoti spēcīgi, tā uzdzen asinis, dod emocionālo bāzi. Tomēr tā ir negatīvā informācija, un cilvēks dzen pats sevi izmisumā, depresīvā noskaņojumā, viņš visu apkārtējo pasauli uztver kā kaut ko negatīvu.
Norobežoties ir samērā vienkārši, vajag mazāk skatīties un klausīties. Tā ir vienīgā izeja, un tāpēc jau cilvēks nekļūs analfabēts. Tiklīdz mēs informācijas plūsmai pieslēdzamies, mēs to uztveram sevī.
– Tas vairo ļaunumu sabiedrībā?
– Protams, jo negatīvais kaut kur jāizlādē. Enerģija neuzkrājas, bet, ja tā notiek, ar laiku somatizējas, un sākas ķermeniskā saslimšana. Biežāk enerģija atrod kādu eksplozīvu veidu, kā izlauzties. Un tā ir agresija pret tautu, pret sabiedrību. Jo sabiedrība ir tie, kas ir ārpus manis, un vēršu savu agresiju pret viņiem.
– Veidojas apburtais loks – tauta prasa negatīvo, mediji to dod. Kur izeja? Kā tikt pie pozitīvā?
– Katrā valstī ir speciālisti, kuri strādā pie sabiedriskās domas veidošanas, pie masu vadīšanas. Tauta ir liela masa, pūlis, kas jāvada. Ir jāanalizē, kādu informāciju dot mazāk, kādu – vairāk, varbūt pat nerespektējot tirgus pieprasījumu. Ir taču sabiedriskā televīzija, radio, ko finansē valsts, un tajos kanālos būtu jāpludina tā informācija, lai šo tautas emocionālo tonusu pozitīvi paceltu.
Padomju laikā šī ideoloģija bija perfekti atstrādāta. Psiholoģija tolaik bija grūti pieejama zinātne, bet Kremlī bija vesela nodaļa, kas ar to nodarbojās. Galvenā, protams, bija ideoloģija, bet zem tā bija cilvēka vērtību attīstīšana, ko veicināja jau no mazotnes. Atcerēsimies saturīgās multfilmas, krievu pasaku filmas, kas mācīja vērtības.
Un vēl šie izkropļotie vērtību seriāli, ar ko mūs tik dāsni baro ikdienā. Tie ir pieprasīti, jo cilvēki tajos atrod savu identitāti. Tas, kuram ir nelaimīga dzīve, uz ekrāna redz, ka tā ir norma, un patur agresiju sevī. Tur ir mīlas trīsstūri, tādas emocijas, šādas attiecības, un tas pāriet uz mūsu dzīvi, jo doma materializējas.
– Ko tad skatīties?
– Grāmatas lasīt! Un nevis lubenes, bet labas un vērtīgas grāmatas. Tās gan nav tik pieprasītas, bet, ja izlasi vienu nodaļu, pēc tam vari dienu vai pat divas domāt, kādu vērtību tā nes dzīvē.
– Šķiet, ka cilvēki arvien mazāk grib domāt. Skatoties seriālu, nav jādomā, domāšana atslēdzas.
– Bet zemapziņa turpina strādāt, uztverot informāciju, kas nāk no ekrāna. Ja vakarā palasītu grāmatu, iegūtu pozitīvo. Un domāšana itin bieži notiek automātiski.
Protams, svarīgi, kādas vērtības ieliktas no bērnības. Vai vecāki attīsta bērnā interesi lasīt, vai vienkāršāk ieliek datorā spēli, lai sēž un spēlē. Tad būs miers. Bet datorspēles bojā veselību, redzi, tās visbiežāk ir agresīvas, un vecāki pēc dažiem gadiem sāk brīnīties, kāpēc bērna uzvedība kļuvusi tāda.
Gan vecākiem, gan skolotājiem jāakcentē, ka grāmata ir vērtība, ka lasīt ir noderīgi. Jāatzīst, ka daudzi bērni neprot lasīt, nē, burtus viņi pazīst un lasīt prot, bet neprot uztvert informāciju, ko dod teksts. Tas attīstās, lasot no mazotnes, sākot ar pasaku lasīšanu. Iesaku lasīt tautas pasakas, vislabāk – ārzemju tautu pasakas. Mazāk vajadzētu lasīt autoru pasakas, jo tās atspoguļo autora bērnības traumatisko pieredzi.
– Kāpēc ne latviešu tautas pasakas?
– Tāpēc, ka mūsu pasakās latvietis bieži tiek atspoguļots kā kalpa dvēsele. Viņš nav saimnieks, bet laimi iegūst kalpojot. Krievu pasakas ir ļoti spēcīgas, tajās ir pozitīva enerģija. Varētu padomāt, ka man ir nostaļģija pēc padomju laikiem, bet tas tā nav! Ir jāmācās labais no stiprām tautām, bet, mainoties politiskajai iekārtai, aiz sava nacionālā aizvainojuma latvieši “kopā ar ūdeni no vannītes izlējuši arī bērnu”. Taču nedrīkstam arī nonākt galējībās – ka atsākamies no latviešu tautas pasakām. Arī tajās ir daudz vērtību, tomēr atcerēsimies, ka šobrīd tautu nacionālās robežas ir izplūdušas un arī latvietim jāmainās! Kā teica Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”
– Tā latviešu kalpa dvēsele jau joprojām ir spēcīga. Mēs labāk gribam kādam pakalpot un patiesībā nezinām, ko darīt ar to varu, kas mums iedota.
– Stiprums ir nevis spējā visu pieciest un nest cauri laikam, bet spējā rīkoties. Mēs to spējam tikai ārkārtas situācijā. Saka, ka vājie aizmūk uz ārzemēm, bet diemžēl ir otrādi – lai brauktu prom, jābūt stipram, to apliecinājusi vēsture par latviešiem, kuri savulaik aizbrauca un guvuši lielus sasniegumus zinātnē, karjerā. Latvieši aizmirsuši svarīgu gan nacionālo, gan bībelisko vērtību – cienīt un godāt savus vecākus! Pašreiz valdība, kuras vecāki ir Latvijas pensionāri, piedāvā ņemt ragaviņas un vest viņus uz mežu. Vecāki – tas ir spēka resurss bērniem, bez vecākiem – stipriem pensionāriem – nebūs stipra tautas dvēsele.
-Varbūt vaina tur, ka latviešiem patīk justies aizvainotiem. Kāpēc mēs tik ļoti akcentējam vēsturiskās pārestības?
– Jā, mēs nerunājam par nākotni, bet vairāk skatāmies pagātnē. Bet tam, kurš skatās atpakaļ, nav ceļa uz priekšu, jo cilvēka domas ir tur, kur viņš skatās. Ir tāds austrumnieku teiciens – kāpēc ratiem kārt lukturi aizmugurē, ja tie virzās uz priekšu. Nevajag izgaismot aizmuguri, bet vērst gaismas staru uz priekšu. – Kā ar tautas patriotisko apziņu?
– Latvijā šobrīd patriotisma nav. Deklarētais, ka tas jāaudzina skolās, ir aplamības. Tā patriotismu neaudzina, tam jānāk no valsts. Ja valsts mīl cilvēku, tā no viņa var sagaidīt mīlestību uz sevi. Kā ir šobrīd? Valstij visu laiku neinteresēja, kas notiek ar sabiedrību, bet, kad pienāk grūti laiki, tautai jānāk valstij talkā. Kādā televīzijas raidījumā dzirdēju brīnišķīgu teicienu, ka tagad ir solidaritātes laiks. Piespiedu brīvā solidaritāte, kad tautai jāglābj valsts? Ja solidaritāti, tad visiem vienādu, lai Saeimas deputāti un ministri paliek uz minimālo algu, pārējos resursus novirzot parāda dzēšanai vai ekonomiskās situācijas stabilizēšanai. Jo viņiem jāuzņemas atbildība par to, kādā situācijā ir valsts. Vienkāršais cilvēks nevar atbildēt ne par valsts uzplaukumu, ne par grimšanu, jo viņam nav resursu, lai to ietekmētu. Cilvēki pat nevar atlaist Saeimu, var tikai to ievēlēt. Kā lai ietekmē lēmumus? Iet piketos? Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.
– Mēs paši to pieļaujam.
– Bēdīgi, bet lielā daļā latviešu ir upuru un cietēju pozīcija. Būt par bāleliņu – cietēju. Izbaudīt grūtās ganu dienas visa mūža garumā. Varam jau ar to lepoties, sak, arī šo mēs izturēsim, arī šie laiki paies. Mēs neuzņemamies atbildību par to, ko darām, meklējam kādu, kurš atbildēs. Neesam iemācīti atbildēt par sevi. Gaidām laimes lāci, bet tas mums jāpamodina pašiem sevī – tas dziļumā snauž!
– Senajā Romā teica, ka grūtos laikos tautai jādod maize un izpriecas.
– Par izpriecām varu tikai piekrist. Šajos grūtajos laikos nevis jānolien savā maliņā, bet jākooperējas. Jārīko rauti, tusiņi, jāpriecājas, jāiet ciemos pie draugiem. Tad cilvēks atbrīvojas no spriedzes, no negatīvajām emocijām, uzlādē sevī kaut ko jauku. Kopīga jautrošanās dod pozitīvo lādiņu. Ir jāmeklē pozitīvas un patīkamas izjūtas, nevis sanākot jārunā par grūto situāciju valstī. Arī pārmērībās nav jāiegrimst, citādi jau var kļūt par dīkdieni vai nodzerties, viss ir labs mazās devās!
Esam aizmirsuši Bībelē teikto: „Kas meklē – atrod; kas lūdz – tam tiek dots; kas klauvē – tam tiek atvērts”. Un tas darbojas. Ja gribu kaut ko labāku, domāju labākas domas un kaut ko labāku arī saņemu. Vēl Bībelē teikts, ka katram tiek dots tik daudz, cik viņš spēj nest. Arī tā ir patiesība. Ja esmu sevi noracis uz leju, man nav spēka un neko nevaru nest. Bet ja man ir enerģija un spēks, varu daudz nest, un man tiek daudz dots. Ir iespējas kāpt augšā pa trepītēm jebkurā laikā. Lai Dievs palīdzētu, mums pašiem jāsāk kaut ko darīt, tikai tad kāds palīdzēs.
– Tādas vienkāršas patiesības.
– Jā, arī pati dzīve patiesībā ir vienkārša, tikai mēs to ļoti, ļoti sarežģījam.
Komentāri