Liene Punāne ir Priekuļu pagasta sociālā darbiniece, kura strādā ar ģimenēm, bērniem un jauniešiem, kā arī ir Priekuļu jauniešu centra koordinatore un viena no tā izveidotājām. Viņai sociālais darbs ir sirdslieta. To pierāda arī tas, ka sākotnēji par darbu viņa saņēma vien 34 latus. Daudzus jauniešus tas būtu atbaidījis, bet viņa zināja, ka vēlas darīt šo darbu un palīdzēt cilvēkiem.
„Man šis darbs vienkārši patīk,” atklāj Liene, kura sociālās darbinieces izglītību ieguva Rīgā, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā „Attīstība”. Pēc studiju beigšanas ceļš veda uz Priekuļiem un Liene neslēpj – Rīga atpakaļ nevilina.
„Pie manis jaunieši un bērni nāk ar problēmām un arī pati meklēju problēmas. Lielākoties strādāju ar tiem, kuri izdarījuši kādu likumpārkāpumu, kuri neiet skolā,” par savu ikdienu stāsta Liene, kura daudziem bērniem kļuvusi par uzticības personu .
Liene jau skolas gados sapratusi, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem: “Kad uz pusslodzi sāku strādāt par sociālo darbinieci, saņēmu tikai 34 latus mēnesī. Es pateicu – no šī darba prom neiešu, jo zinu, ka pēc gadiem pelnīšu daudz vairāk. Šobrīd saņemu vairāk nekā 300 latus, un ticu, ka ar laiku būs vairāk. Nav tā, ka man nauda nav svarīga, taču, kamēr nav savas ģimenes, varu par to ļoti nesatraukties.”
Tas, ka Liene ir jauna, protams, nepaliek nepamanīts. Gadījies, ka bērnu vecāki gados jauno sociālo darbinieci sākotnēji uztver skeptiski, vērtējot – tu tāda jauna, ko tad vispār vari izdarīt? Šādas šaubas Liene neuztver sāpīgi. “Ko varu, to daru. Ja jau jaunieši pie manis nāk un klausās, ko stāstu, tad viss ir kārtībā. Es viņiem patīku. Ja tā nebūtu, viņi nenāktu,” stāsta Liene, atklājot, ka sākumā bērni atnāk ar bailēm no sociālā darbinieka, tomēr vēlāk kļūst atklāti. “Es jauniešiem parasti pasaku – kabinetā esmu sociālā darbiniece, taču uz ielas esmu vienkārši Liene. Ir bijušas arī reizes, kad savus klientus satieku izklaidējoties. Tad jaunieši vai nu paiet man garām, izliekoties, ka nepazīst, vai arī nāk parunāties.”
Tas nav emocionāli viegls darbs, nākas saskarties ar alkohola, smēķēšanas, noziedzības, kā arī citām problēmām, tomēr Liene, šķiet, ir dzimusi optimiste. Vaicāta, vai viņa, palīdzot jauniešiem, dažubrīd nejūtas, kā cīnoties ar vējdzirnavām, Liene atbild: “Ir jaunieši, ar kuriem strādājot, patiešām redzu progresu. Taču lielākoties sociālā darba rezultātus nevar redzēt ne pēc mēneša, ne diviem. Rezultātus, ja tādi vispār ir, var redzēt tikai pēc vairākiem gadiem.”
Darba dienas aizrit saspringti, bet nedēļas nogalēs Liene cenšas pilnībā atslēgties no darba un atpūsties kopā ar ģimeni, draugiem. Jaunietei patīk nodarboties ar aerobiku un, kā pati atzīst, darboties aktīvi. Viņa pieņem izaicinājumus un ļaujas plūdumam, nesaplānojot nākotni pa stundām un tā sevi ierobežojot.
Vaicāta, vai nevēlētos veidot karjeru Cēsīs, Rīgā vai pat ārzemēs, Liene atzīst, ka pašlaik jūtas īstajā vietā un laikā: „Tepat ir daudz ko darīt.” – Vai gribētu atgriezties bērnībā? – Nē. Es gribētu vēlreiz mācīties vidusskolā – Cēsu pilsētas ģimnāzijā. Man patika mana vidusskolas klase, patika tas laiks – visi bijām jau pieauguši. – Uz kurieni tu vēlētos aizbraukt? – Gribētu aizbraukt uz Havaju salām – gulēt saulītē, skatīties zilajās debesīs, aplikt ap kaklu puķu virteni, dzert kādu eksotisku dzērienu un nedarīt neko. – Kādas ogas vislabāk garšo? – Zemenes un kazenes. Kazenes var sasaldēt un pēc tam ēst kā ledenes. – Kāda ir iecienītākā filma? – „Cerība uzvarai” ar Raselu Krovu un Renē Zelvēgeri galvenajās lomās. Filmu, kas ir patiess stāsts par kādu bokseri, esmu noskatījusies apmēram desmit reizes un iesaku arī citiem.
Komentāri