Cēsu pilsētas pansionāta iemītnieki pārsteidz ar radošo domu. No ķirbjiem, burkāniem, āboliem un kartupeļiem viņi veidojuši dažādus tēlus. Pansionāta vestibilā ienācēju sagaida ķirbju tante un onkulis, no āboliem un burkāniem veidots medmāsas tēls. Turpat blakus uzplaucis rokdarbu koks, kuru rotā dažādi adījumi, lielākoties zeķes gada drēgnajam laikam. Blakus fotoizstāde, kur apskatāmi vasaras notikumi. “Liels prieks, ka šie cilvēki spēj atrast, par ko priecāties. Viņu veikumu vienmēr apbrīnoju un esmu gandarīta, ja varam darboties kopā. Prieks arī par to, ka varam viņiem sarūpēt svētkus. Jau tradicionāli atzīmējam veco ļaužu dienu, katru mēnesi sveicam jubilārus. Katru rudeni svinam Miķeļus. Arī šī rudens bagātību izstāde ir sirmgalvju sveiciens rudenim,” sacīja Cēsu pansionāta direktore Inga Gunta Paegle.
Par šajā vasarā un septembrī paveikto ir gandarīti arī paši pansionāta iemītnieki, jo tie, kas vēlējušies, ne dienu nav sēdējuši rokas klēpī salikuši. Viņi kopuši mazdārziņu, audzējuši puķes un dārzeņus, braukuši lasīt ogas ziemai. Par to veco ļaužu dienai veltītajā pasākumā visi čaklie darba darītāji saņēma atzinību- lielas medaļas – un paldies, kuru Juris Krūze izdziedāja dziesmās.
Vēl sirmgalvji sacīja, ka viņi ļoti priecājas par ciemiņiem, kas apmeklē pansionātu, jo vecļaudīm ir sajūta, ka viesi atbraukuši tieši pie viņiem. Pansionātu sirmgalvji, kas tajā pavadījuši mēnešus un gadus, uzskata par savām mājām un cenšas dzīvot tā, lai justos labi. To, ka pansionāta iemītnieki gaida ciemiņus un viņiem patīk kontaktēties ar tiem, kas būtu viņu mazbērnu vecumā, pamanījušas arī brīvprātīgās Monta un Linda. Divdesmitgadnieces ilgāku laiku apmeklē pansionātu. Kopā ar sirmgalvjiem zīmē, līmē, spēlē galda spēles, runājas.
“Mums prieks, ka varam palīdzēt,” sacīja Linda Grundmane un piebilda, ka jauniešiem būtu lietderīgi krāt brīvprātīgā pieredzi, strādājot pansionātos, aprūpes centros, bērnu namos. Arī Monta Cielava bija pārliecināta, ka tādas emocijas, kādas iegūtas, satiekoties ar sirmgalvjiem, citviet nav iespējams dabūt. “Viņi priecājas, ka kaut ko var no mums mācīties, ka viņu ikdienu padarām interesantāku. Man ir prieks, ka varu atbalstīt vecos cilvēkus. Man liekas, ka mums jau sen nepietiek ar vienu veco ļaužu dienu gadā, kad atcerēties par vecmāmiņām, vectētiņiem. Šīs attiecības būtu jāuztur, sarunām jānotiek pēc iespējas biežāk,” tā Monta. Meitenes sirmgalvju izstādes darbiņiem pievienoja savējos- redīsu vēzi un ābolu puiku. Ilze Kalniņa
Komentāri