Tik maz mēs sakām viens otram labus vārdus. Izsaku vislielāko pateicību savai ģimenes ārstei Vizmai Oltei. Saprotošai, zinošai, iejūtīgai. Es viņai uzticējos. Un ticībai ir spēks. Mēs bijām komanda. Mīļš, mīļš paldies jums. Jūs man palīdzējāt nodzīvot 90 mūža gadus šajā skaistajā Dieva pasaulītē.
Vismīļākā, vislielākā pateicība mātei un tēvam. Vecākiem ar lielo burtu. Viņi man iemācīja cienīt līdzcilvēku. Īpaši vecu cilvēku. Mīlēt darbu. Dzimto zemi Latviju. Ņemt katru cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visiem plusiem un mīnusiem. Māksla nav tiesāt, bet palīdzēt. Un mācīties, mācīties. Jo katrai nākamajai paaudzei zināšanās vismaz solīti jāpaiet priekšā iepriekšējai.
Spēku un prieku dzīvot man dod baltas domas, labestība sirdī un mana lielā ģimene – mani pēcnācēji. Mani bērni, mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni. Kopā 30 – Latvijas liepas un ozoli vecumā no diviem mēnešiem līdz 67 gadiem. Bagātība, ko ne par kādiem miljoniem nevar nopirkt. Mīļie bērni! Lielie un maziņie. Jūs esat visskaistākā dāvana manā 90 gadu dzimšanas dienā. Paldies Dieviņam!
Nobeigumā mīļās, gudrās mātes dzīves devīze: “Dzīve ir skaista, ja to skaisti dzīvo.”
