Skujenes pagasta iedzīvotāji ir sašutuši par notikumiem, kas norisinājās naktī uz 22. martu – kaimiņš nobrauca kaimiņu. Pagājušas jau vairākas nedēļas, bet traģiskais notikums aizvien saistās ar jautājumiem, arī nostāstiem par to, kas tad īsti notika. Daudziem skujeniešiem, arī mirušā vīrieša atraitnei un bērniem, neatbildēts jautājums ir – vai notikušais bija negadījums vai apzināta rīcība.
Skujeniešu vidū versijas dažādas
„Druva” jau rakstījusi, ka 22. martā agri no rīta policija saņēma zvanu par ceļmalā guļošu mirušu vīrieti Skujenē. Mirušais bija 1975. gadā dzimušais Mārtiņš. Vēlāk noskaidrojās, ka aizdomās turētā persona ir 1971. gadā dzimušais Kaspars, kurš policijai par ceļu satiksmes negadījumu nebija ziņojis.
Kā jau mazā pagastā – viens otru pazīst vai vismaz zina. Satiktie skujenieši “Druvai” atzīst, ka neviens īsti nezina, kas noticis, taču dzirdētas satraucošas versijas. Abi vīrieši dzīvojuši Pērkoņos, kas atrodas vairākus kilometrus no Skujenes. Viņu kaimiņiene Dace stāsta, ka daudziem radušās aizdomas – mirušais pirms nāves pamatīgi sists. Izskanējusi arī versija, ka nelaimes pamatā varētu būt nesaskaņas par naudu. Skujenietis Imants zināja stāstīt no citiem dzirdēto, ka nobrauktais bijis bagāžniekā, kad mašīnai nosēdies akumulators un vīrietis meklējis palīdzību, lai auto atkal iedarbinātu.
Lai uzzinātu ko vairāk par marta nakts notikumiem, „Druva” devās uz māju Skujenē, kurā, pēc skujeniešu stāstiem, atpūsties liktenīgajā vakarā bija ieradušies abi kaimiņi. Minētajā mājā „Druva” satika Zani, kura atklāja – abi vīrieši bijuši ciemos pie viņas drauga dzīvoklī: „Tajā brīdī nebiju mājās. Abi bija sākuši kašķēties. Cik sapratu, pēc tam izgājuši ārā kauties. Izkāvušies, tad Mārtiņš aizgājis mājās, Kasparam teicis, ka ar viņu kopā mājās nebraukšot.” Jaunā sieviete domā, ka notikušais bijis negadījums, turklāt arī Kaspars vēlāk apgalvojis, ka Mārtiņu nav redzējis. „Neticu, ka tas bija ar nodomu,” uzsver Zane.
Tomēr daudzus aizvien urda jautājums – ja notikušais bija negadījums, kādēļ Kaspars par to neziņoja uzreiz.
“Tas bija negadījums. Traģēdija.”
Lai noskaidrotu aizdomās turamā stāstu, „Druva” devās pie viņa. Vīrietis stingri uzsvēra: „Tā ir traģēdija, tas bija negadījums. Negadījums notika naktī – es braucu un viņš bija uz ceļa. Pirms tam drusku „saķērāmies”, simboliski. Negaidīju, ka viņš man sitīs, savaldīju, bet viņš man izsita degunu. Lamādamies aizgāja, sarunāja visu ko, es jau vairs pat neklausījos. Viņš teica, ka ar mani kopā atpakaļ nebrauks, un aizgāja.
Nevarēju iedarbināt mašīnu, ar trešo, ceturto reizi aizdedze pieleca, uguņi bija šaubīgi, bet bija. Izgriezos uz ceļa, braucu lēni. Ja būtu braucis normāli, kā atļauts, būtu pārbraucis viņam pāri un pat neko nebūtu jutis. Bet jutu, ka kaut kam uzbraucu. Mašīna uzsēdās. Turpat netālu no tās mājas. Tālu viņš nebija aizgājis, pēkšņi “atplīsis”. Viņš bija tumšās drēbēs, ceļa vidū. Nebija nekādu atstarojošo elementu, nekā. Domāju, ka grants – pabraucu uz priekšu, uz atpakaļ, akumulatoram resursi beidzās. Tad atklāju –zem mašīnas ir cilvēks. Viņš bija miris. Es viņu pat nenotriecu – viņš bija guļus uz ceļa.
Tas, ka uzreiz tai vakarā neziņoju… Biju šokā, apjuku. Nemāku izstāstīt, kas notika. Es ilgi tur nosēdēju. Kamēr dabūju viņu no mašīnas apakšas ārā… vēl sēdēju. Tas bija šoks. Es neko vairs nevaru izdarīt.”
Liktenīgajā vakarā vīrietis nevienam par notikušo nepaziņoja, cerēdams to noslēpt. Viņš mirušo kaimiņu nolicis citviet ceļa malā un devies mājup. Tomēr nākamajā dienā savu vainu atzina.
Vīrietis atzīst, ka grūti pārdzīvot baumas, viņš jūtoties vainīgs un, ja vien varētu kaut kā palīdzēt mirušā vīrieša ģimenei, to arī darītu.
Tā nebija slepkavība
Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jānis Goba, ņemot vērā izmeklēšanas materiālus, apgalvo – tā nebija slepkavība: “Kā jau “Druva” informēja – pēc telefona zvana saņemšanas par Skujenes pagastā guļošu, iespējams, mirušu vīrieti, notikuma vietā ieradās iecirkņa inspektors. Viņš konstatēja, ka mirušais ir vietējais iedzīvotājs. Jau uzreiz radās aizdomas, ka vīrietis ir nobraukts, nevis nosalis. Skujenē ieradās operatīvā grupa, eksperts, izmeklētājs, kriminālpolicijas darbinieks. Pēc pāris stundām noskaidrojās aizdomās turētā persona, kā arī noskaidrots auto, ar kuru uzbraukts Mārtiņam.
Notikumu gaita liktenīgajā naktī risinājās tā – izmantojot domkratu, Kaspars pacēla automašīnu, lai mirušo izvilktu no tās apakšas. Pēc liecībām zināms, ka ar pirmo reizi tas nav izdevies. Kaspars apgalvo, ka Mārtiņš tad jau bija miris, tomēr ātro palīdzību un policiju viņš neizsauca. Tad viņš mirušo ievietoja auto bagāžniekā. Tā kā mašīnai akumulators bija nosēdies, sameklēja vietējos cilvēkus, kuri palīdzēja iedarbināt auto. Viņi, protams, nezināja, ka automašīnā atrodas līķis. Pāris kilometrus viņam izdevās pabraukt. Izlicis mirušo ceļa malā, viņš turpināja ceļu. Taču auto vairs nevarēja iedarbināt un viņš kājām devās mājās.
Līdz šim ekspertīzes atklājušas – tas bija negadījums. Tā nav slepkavība. Vīrietis jau bija gulējis uz zemes, kad auto viņam pārbrauca pāri. Ekspertīzē atklājies, ka vīrietim alkohola koncentrācija asinīs bijusi vairāk nekā divas promiles. Aizdomās turētai personai veiktajās asins analīzēs arī konstatēts – viņš lietojis alkoholu.”
Policijā “Druva” uzzināja, ka aizdomās turētajam vadītāja apliecība atņemta jau 2000. gadā par braukšanu dzērumā. Šī persona turklāt jau bijusi policijas uzmanības lokā un ir agrāk tiesāta.
Par notikušo uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 260. panta otrās daļas, un pašlaik iespējamais sods ir brīvības atņemšana līdz desmit gadiem, atņemot transporta līdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā. Iespējams, piemērojamais Krimināllikuma pants varētu mainīties, turklāt atsevišķi tiks vērtēta arī atbildība par auto vadīšanu bez autovadītāja apliecības, auto vadīšanu alkohola reibumā un notikuma vietas atstāšanu.
Komentāri