Arvien vairāk vilina vietas ārpus tradicionālajiem tūrisma maršrutiem. Šādu ceļojumu pa 11 Āfrikas valstīm no 21.marta līdz 7.maijam veica cēsnieks Vasilijs Vladimirovs kopā ar dēlu Ainaru un vedeklu Viktoriju. Sešās nedēļās ceļotāji pabija: Dienvidāfrikas Republikā, Svazilendā, Zambijā, Zimbabvē, Malavi, Kenijā, Tanzānijā, Mozambikā, Namībijā, Botsvānā un Maurīcijā. Ceļots ar lidmašīnām, džipiem, busiņiem, kuteriem, laivām un pat ar “Rovos Rail” luksusvilcienu, kurā trūcis vien putna piena. Izbaudīts arī miljardieru statuss, jo Zimbabvē inflācija ir 200 tūkstoši procentu, un cenas dubultojas ik nedēļu. Ceļotājiem vakariņas izmaksājušas pusotru miljardu vietējo dolāru.
Iespaidi gūti visbagātīgākie, taču ceļotājs norāda, ka to grūti izstāstīt, un uztic ceļojuma dienasgrāmatu un iespaidīgu fotogrāfiju kaudzi. Ar to iepazinies sapratu, ka Āfriku tiešām labāk vienreiz redzēt, nekā neskaitāmas reizes lasīt par to. Izvēlēties interesantāko no dienasgrāmatas nebija viegli, daudz palika aiz borta, bet ceru, ka fragmenti ļaus nedaudz ielūkoties savdabīgajā Āfrikā.
27.marts
Nedaudz par Svazilendas karali. Viņam ir 12 sievas, katra dzīvo savā rezidencē, katra savā valsts malā. Sievas izvēlas karaliene māte. Saaicina no visas valsts skaistākās meitenes, nostāda rindā un izvēlas vienu. Karalis dzīvo pilī, kas pēc mūsu standartiem ārpilsētas villa vien ir. Māte karaliene arī dzīvo atsevišķā rezidencē, viņai pieder milzīgs govju ganāmpulks. Ja vīrietis grib ņemt sievu, par to jāmaksā 17 govis. Kuram vairāk govju, tam vairāk sievu.
No karaliskās augstības braucam pie tautas. Interesants tirdziņš. Gatavo suvenīrus, turpat izkrāso un andelē nost. Galvenie upuri ir ārvalstu tūristi. Atšķirībā no Vidusamerikas, šeit neviens tirgonis virsū nebāžas. Cenas visiem vienādas, nokaulēt gandrīz nav iespējams. Ļoti zemas ieejas niedru būdās. Mātēm savas, meitām savas, vecmāmuļām savas. Vīrieši dzīvo vai nu pie sievām, vai atsevišķi.
Pēc ciemata apskates mūs aizved uz danču placi. Smilšains laukums ar nelielām tribīnēm skatītājiem. Bariņš meiteņu un sieviešu kopā ar tādu pašu skaitu vīriešu nostājas divās rindās un sāk dziedāt. Dziesmas sastāv no pieciem, sešiem vārdiem, kas atkārtojas. Sāk kustēties kājas, un danči iet vaļā. Kad balle beigusies, par 100 naudiņām var iegādāties disku ar ansambļa ierakstiem.
28.marts
Svazilenda. No rīta sēžamies busiņā un laižam pie zvēriņiem. Sākumā krūmi, krūmi. No dzīvnieciņiem ne smakas. Beidzot ieraugām dažas antilopes, vidēja lieluma maigas būtnes ar horizontālām svītrām. Piebraucam pie ezeriņa, kurā laiski gulšņā hipopotami vai, kā tos sauc Latvijā, nīlzirgi. Varen resni un cienījami. Muguras un galvas vien redzamas. Šai kungu un dāmu kompānijai šļūkā apkārt krokodils un traucē nīlzirgiem diendusu. Pasēžam kādu brīdi un dodamies tālāk. Atkal tukšums, vieni vienīgi brikšņi. Kas tad tie par brīnumiem! Virs krūmiem parādās gari kakli un galvas ar radziņiem. Tiešām žirafes, gan lielas, gan pavisam mazas, turpat blakus skaisti, svītraini zirdziņi. Žirafes gracioziem soļiem pārvietojas no viena koka pie otra, noplūc lapas, paskatās, kas mēs tādi, un atkal turpina savus darbus. Skaisti!
Pabraukuši mazliet tālāk, ieraugām pilnu komplektu – žirafes, ziloņi un zilonēni, zebras, un piedevām vēl svilpo dažādi putneļi un putni. Vienu no tiem saucot par lidojošo banānu. Kad tas atrodas uz zemes vai kokā, tiešām krāsas ziņā izskatās pēc banāna. Priecājamies par šo skatu, bet nekas jau nav mūžīgs, jādodas tālāk. Meklējam degunradžus, bet to vietā ieraugām lielu baru gnu antilopju. Skaistas un graciozas. Mēs gan laikam tām liekamies ne sevišķi pievilcīgi, jo mūs pilnīgi ignorē. Beidzot mūsu sapnis piepildās, lielā dubļu vannā plunčājas degunradžu māmiņa ar diviem mazuļiem. Viens gan esot viņas bērna draugs. Tēvs sargā teritoriju un nedomā ielaisties nekādās attiecībās ar kaut kādiem tūristiem no Latvijas, tādēļ slēpjas kaut kur brikšņos.
Vārdos viss redzētais nav pasakāms. Tas jāredz pašam! Starp dzīvniekiem zoodārzā un brīvā dabā ir milzīga atšķirība.
Vakariņas Viktorija nodēvēja par amerikāņu kalniņiem. Vispirms zupiņa, tad atnes karstus metāla šķīvjus, salātus un mērces. Parādās apkalpotājs ar lielu iesmu, uz kura sadurtas desiņas. Un nu tik sākas! Viens atnes vistu akniņas, pēc brīža klāt otrs ar grilētām vistiņām. Trešais atnes cūkas stilbu, no kura ar mačeti katram nogriež pa šķēlei. Nākamais ar antilopes cisku, vēl viens atnes strausa gaļu. Visam kronis ir krokodila cepetis, kas garšo vislabāk. Netrūkst arī aitas un nīlzirga. Visa tik daudz, ka kaut ko varu piemirst. Neko tādu nevarēju iedomāties, un viss par desmit latiem!
30.marts
Zambija. Viktorijas ūdenskritums pārspēj cerēto! Kaut ko tādu nebiju iedomājies. Neizsakāms skaistums! Cilvēks tā visa priekšā ir tikai knislis. Tieši šeit redzama dabas varenība. Uzvelkam gida iedotos lietus mēteļus un dodamies zem dušas. No ūdenskrituma esam apmēram 100 metrus, bet uz galvas līst baigais lietus. Tas rodas, ūdenim no 98 metru augstuma krītot uz klintīm. Vārdos neaprakstāma sajūta.
Braucam skatīties saulrietu uz Zambezi upes. Mūs pavada dažādi putni, kādā līcī ar mums paspēlējas begemoti. Tikko taisos fotografēt, tie panirst zem ūdens. Un tā desmitiem reižu. Pats krāšņākais ir saulriets! Spožā bumba iekrīt upē dažās minūtēs, un pēc maza brītiņa jau tumsa. Kolosāli!
1.aprīlis
Ierodamies Zimbabvē. Viss, kas rakstīts ceļvedī, izrādās blefs. Valstī pēc demokrātiskām vēlēšanām izcēlusies revolūcija, katram esot savs viedoklis, kurš uzvarējis, kurš zaudējis, to cenšoties noskaidrot ar ieroču palīdzību. Tūrisma firma atsakās mūs vest uz paredzētajiem objektiem, esot žēl mašīnas, dumpinieks varot uzspert gaisā. Par mums acīmredzot viņiem maza bēda.
Lai piepildītu dienas, atkal dodamies uz Viktorijas ūdenskritumu, kas desmit minūšu gājiena attālumā. Tas mūsu acīm paveras jau trešo reizi, šoreiz no Zimbabves puses. Skati it kā tie paši, tomēr pavisam citādi. Dažāda izmēra varavīksnes pavada katrā vietā, kur līst ūdenskrituma lietus. Flora daudz krāšņāka, koki, krūmi un zāle zaļāka, lielāka un kuplāka. Nofotografēt gan neko nevar, jo visu laiku uz galvas gāžas ūdens šaltis. Līst trakāk kā pa Jāņiem, tikai no skaidrām debesīm.
Atgriežamies viesnīcā un dodamies apskatīt pilsētiņu. Nekā diža jau nav. Gara iela un mazas, īsas sānieliņas. Uz katra soļa piesitas vairāki tirgoņi ar saviem darinājumiem. Uzbāzīgi kā dunduri, staigā līdzi baigos gabalus. Viens savu mākslas darbu gatavs iemainīt pret Ainara sandalēm.
2.aprīlis
Dodamies uz Zambezi upi pavizināties ar nelielu prāmīti. Brauciens patīk labāk nekā Zambijas pusē. Daudz saliņu – lielākas un mazākas. Uz katras notiek kāda dzīvība. Lielākos līčus okupējuši hipopotami. Vienā vietā stūrmanis piebrauc visai tuvu, un pats lielākais zvērs metas mūsu virzienā. Šoferītis pastūrē sāņus, un milzenis, apmierināts par savu uzvaru, aizvācas atpakaļ.
Uz mazas saliņas gozējas krokodils. Nekāds lielais gan nav. Arī milzīgs zilonis piečāpo pie krasta, lai apskatītu, kādi tie baltie cilvēki izskatās. Putnu arī tur bariem, pat karaliskais ērglis visā savā cēlumā sēž sausa koka galā un pozē fotomīļiem.
12.aprīlis
– Tanzānija. Braucam uz Serengeti nacionālo parku, kas latviski nozīmē bezgalīgais lauks. Skati neaprakstāmi. Milzīgi bifeļu bari, zebras kopā ar gnu antilopēm neticami lielos baros, kas sniedzas līdz pat
apvārsnim. Žirafes staigā gar ceļa malu un ziņkārīgi nolūkojas uz tādiem sīkaļām kā mēs. Tomsona gazeles –maziņas, maigas un graciozas – arī staigā milzīgos baros. Beidzot ieraugām divus lauvas. Guļ aiz vienīgā krūmiņa lielajā plašumā un ar astēm gaiņā mušas. Gar ceļa malām bradā tādi mazi, skaisti šakālīši, ko sākumā noturējām par Āfrikas lapsām. Nelielā dīķī guļ bars begemotu. Guļ un pa laikam laiski nožāvājas.
Pusdienas ēdam pie senpilsētas atliekām. Pilsētas gan sen vairs nav, toties skats kā Amerikas kanjonos, tikai daudz mazākos mērogos. Turpat arī muzejs, kura lielāko daļu aizņem akmeņi, galvaskausi un rakstiskas ziņas par to, kas te kādreiz bijis. Neiztrūkst arī tradicionālais suvenīru tirdziņš. Tādi Āfrikas valstīs ir katrā vietā, kur vairāk par divām būdām.
Otrā rītā astoņos esam uz strīpas, lai dotos lauvu un leopardu medībās. Braucam, braucam, bet nekā! Hipo ir, krokodili ir, antilopes, zebras, žirafes, bifeļi ir, pie tam lielos baros. Lauvu un leopardu nav! Antilopju tēviņam vesels harēms. Tēviņš, kurš uzvarējis kauju ar pārējiem, iegūst apmēram 50 sievas. Pārējie tēviņi dzīvo atsevišķā barā un gaida savu kārtu. Begemoti un krokodili dzīvo vienā vietā un pat viens otru aizsargā. Tikai, piedzimstot mazuļiem, viss mainās. Hipo savus mazuļus rūpīgi apsargā, jo krokodiliem tie garšo. Hipo nogalina krokodilu mazuļus, tāpēc šajā laikā katrs savējos ļoti uzmana.
Visu šo krāšņumu redzējuši, nezaudējam cerības aplūkot arī kaķus. Kādu gabalu braucam pa tukšo. Oho! Kas tur karājas no kāda koka zara? Tā taču leoparda aste un viena ķepa. Piebraucam, cik tuvu vien var, un ieraugām arī pašu leopardu. Guļ vienā mierā uz zara un ar ķepu gaiņā mušas. Šoferis iedod binokli, lai varam plēsoņu apraudzīt tuvāk.
Braucam tālāk meklēt lauvas, līdz mūsu cerības tiek atalgotas. Uz klinšu bluķiem pašā augšā sauļojas piecas lauvu freilenes. Kad esam pietiekami izpriecājušies par šo skatu, mūsu šoferis piedāvā tepat notiesāt lenču. To arī darām, visu laiku raugoties uz lauvenēm. Kaut ko tādu
pat
sapņos
nevarēju
iedomāties.
14.aprīlis
Joprojām Serengeti. Šī ir lielā kaķu diena. Tiesa, uzreiz jau tie nerādās. Pirmos pamanām ziloņus. Diezgan patālu, bet atšķirt no zebrām var. Nemaz nav tām līdzīgi. Turpat netālu ganās gazeles un bifeļi, arī melnais degunradzis ar bērniņu. Priecājamiem par to, ko daba izveidojusi, un tad parādās divi kaķi, kurus vietējie sauc par čitahtiem, bet mēs pazīstam kā gepardus. Laikam jau ļoti ziņkārīgi, jo nāk mums arvien tuvāk, līdz ir pavisam blakus. Smuki gan tie plankumaiņi. Gabaliņu tālāk vēl trīs šīs sugas pārstāvji sarīko mums izrādi ar pakaļdzīšanos un īstu kautiņu. Divi uzbrūk vienam, tas nogāžas uz muguras un ar ķepām mēģina atgaiņāties. Visi trīs rūc un šņāc. Ģīmji tādi ļauni, ka sametas neomulīgi. Jo vairāk tāpēc, ka tas jampadracis notiek dažus metrus no mums.
Kad cīniņš beidzies un aktieri dodas prom, arī mēs turpinām ceļu. Priekšā neliels ezeriņš. Pa gabalu liekas, ka tajā ir tādas rozā saliņas, bet īstenībā tie ir milzīgi flamingo bari.
Lenču ēdam speciāli tam ierīkotā vietiņā. Metrus 30 no mums maltīti ietur arī divi ziloņi, kuri uz mūsu klātbūtni nereaģē. Toties neliels mērkaķīšu bariņš gan ieinteresējas par mums. Šoferis atstājis savas durvis vaļā. Tikko viņš pagājis dažus soļus tālāk, veikls zellis ielec pa vienām durvīm, paķer cepumu paciņu un pa otrām durvīm aizmūk. Kamēr apzagtais ķer zagli, otrs zeperis tikpat veikli nočiepj viņam arī ābolu. Un tas viss notiek mūsu acu priekšā.
Pēc lenča braucam tālāk. Pēkšņi mašīna apstājas un šoferis saka – lauvas! Kā parasti, skatāmies tālumā, bet izrādās, ka lauvu puikas guļ dažu metru attālumā no mūsu džipiņa. Mums skaidro, ka tie vēl esot pusaudži, gadus četrus, piecus veci. Vēl pēc gabaliņa paliela dīķīša krastā guļ pats lauvu paps ar divām sievām. Gabaliņu nostāk saulītē gozējas abu dēls, arī tīnis, bet tiem esot jāietur distance, lai nemaisītos lieliem vīriem pa kājām.
23.aprīlis
Namībija. Ceļamies piecos no rīta, lai dotos baudīt tuksnesi. Iebraucot kāpu zonā, acis kantainas – tādi skati pat sapņos nerādās. Uzlecošās saules radītie efekti nav aprakstāmi – gaismu un ēnu laukumi veido neaptveramu ainavu. Jau kuro reizi jāatkārto, ka to nevar izstāstīt, tas ir jāredz.
Mūsu pavadonis Ādolfs aicina uzkāpt pasaules augstākajā tuksneša kāpā – aptuveni 400 metrus augstā smilšu piramīdā. Ja jākāpj, jākāpj! Dodamies uz nosprausto mērķi, ne visai pārliecināti par rezultātu. Sākumā iet pavisam grūti. Gribas tikt ātrāk uz priekšu, bet kājas līdz potītēm stieg smiltīs, elpu sit ciet svelmains karstums. Ādolfs pamāca, ka steigties vajag lēnām – soļi jāsper tādi sīki, kājas uz pilnas pēdas jāliek priekšāgājēja pēdās, un tad tā lieta kļūst divreiz vieglāka. Pa reizei piestājam, lai atpūstos un pavērotu apkārtni – visapkārt smilšu kāpas, kāpas, kāpas, vien pa retam kāds sīks krūmiņš. Gājiens līdz kāpas virsotnei ir vismaz kilometru garš, to paveicam apmēram stundā. Apmierinājums milzīgs – esam paveikuši varoņdarbu! Lejā tiekam pavisam ātri – pa citu taku un pa taisno uz leju.
26.aprīlis
Botsvāna. Braucam uz Maunu. Ne īsti pilsēta, ne ciemats. Pa ielām staigā ēzeļu bari, no kuriem lielākā daļa nevienam nepieder. Uz vienu Botsvānas iedzīvotāju esot apmēram trīs ēzeļi. Zinot, ka Botsvānā dzīvo 1,8 miljoni iedzīvotāju, var sarēķināt, cik tur ēzeļu. 30.aprīlis
Maurīcija. Veltām laiku atpūtai. Beidzot nekur nav jāskrien, jārāpjas, jāsteidzas un jāstreso. Okeāns deguna galā, ūdens silts kā piens, saule spoža un karsta. No rīta nolīst kārtīgs tropu lietus – silts kā dušā. Pastaigājamies pa Indijas okeāna krastu, paplunčājamies, pasēžam pie bāra. Baudām brīvību un mieru!
Komentāri