Pēc pēdējā kara Augstrozes pusē daudzās mājās bija kupli bērnu pulciņi. Mūsu kaimiņos dzīvoja mans vienaudzis Uldis un vēl citi Unguru bērni.
No viņiem tad arī uzzināju par dramatisku atgadījumu. Unguru kūtsaugšā iemitinājies sirseņu pūznis. Uldis ar jaunāko brāli nolēmuši tos izvajāt. Runāts, darīts. Abi ar garām nūjām sākuši sirseņu mītni postīt. Kā jau toreiz vairums lauku bērnu, arī viņi visur staigāja basām kājām. Kad varoņdarbs jau tuvojies nobeigumam, Uldis pēkšņi jutis, ka kaut kas iedzeļ kājas īkšķī. Sākumā vēl nekas, mamma uzlikusi kaut kādas kompreses. Bet pēc tam tikai sācies. Drausmīgas sāpes. Un visu cauru nakti. Ulda mamma pēc tam kaimiņiem stāstīja, ka dēls visu nakti vaidējis, pa brīžam brēcis. Rīta pusē sāpes mitējušās.
Nākamajā dienā Uldis ar brāli atriebes alkās nolēmuši pūzni pilnīgi izjaukt. Tikmēr, tikmēr, kamēr atkal jutis dzēlienu tajā pašā kājas pirkstā.
Nākamā nakts bijusi vēl drausmīgāka. Sāpes vai dubultas, ne brīdi tās nav atlaidušās.
Tā arī bijusi pēdējā reize, kad kāds no Unguru bērniem vajājis sirseņus. Tie vēl nereti vijuši pūžņus mājas apkārtnē, taču nevienam vairs nav bijusi prātā doma sirseņus vajāt. Īpaši tāpēc, ka tie, nav bijis dzirdēts, paši uzbruktu cilvēkiem.
Komentāri