Trūcīgo ģimeņu skaits Cēsīs strauji palielinās. Ja vēl pirms gada trūcīgās statuss bija piešķirts 20 ģimenēm, tad tagad tam pilsētā atbilst jau vairāk nekā simts ģimeņu, kurās aug bērni.
Ja agrāk daļēji varēja sacīt, ka trūcīgajiem pašiem pietrūkst uzņēmības problēmas risināt un ar trūkuma ligu sirgst tie, kuri nereti draudzējas arī ar zaļo pūķi, tad tagad situācija ir krasi mainījusies.
Ģimene mēdz iztikt ar 38 vai 50 latiem mēnesī, ko ierasti veido bērnu naudas. Vēl klāt nāk tēta bezdarbnieka pabalsts, kas drīz beigsies. Un aizvien biežāk jaunie vecāki uzdod jautājumu – kā dzīvot, ja nav darba?
“Druva” sarunājās ar vairākām jaunajām ģimenēm, kuras reizi nedēļā tiekas Cēsu pieaugušo izglītības centrā māmiņu kluba nodarbībās, lūdzām jaunajiem vecākiem pastāstīt, kā priecāties, ka nesen dibināta ģimene, ka pasaulē nācis mazais, bet tajā pašā laikā valsts situācija krasi mainījusies – ģimenes galva palicis bez darba, darba nav arī vecvecākiem, bet jaunajām māmiņām jāplāno niecīgais mēneša budžets tā, lai bērns būtu paēdis un paši justos vismaz tik labi, lai mājās valdītu mīlestības gaisotne.
“Līdzko bērnam paliek gadiņš, tā māmiņu algas sarūk. Vairāk par 38 latiem mēnesī nesanāk. Ko par tiem var nopirkt? Pamperus. Mēs dzīvojam kopā ar manu mammu, kopā arī iztiekam. Vīram nav darba. Es būtu ar mieru atgriezties algotā darbā – darītu pašu melnāko darbiņu, bet arī tā nav. Daudzas mammas spriež – agrāk gribējās strādāt jomā, kurā iegūta izglītība, bet tagad gan vīrieši, gan sievietes strādātu pat par sētniekiem, apkopējām, lai tikai klāt nāktu kaut simt latu mēnesī,” sacīja Esteres mamma Līga Liasovska, bet Aleksa mamma Dace Nesaule turpināja: “Man ir saglabāta darba vieta. Pirms mazā piedzimšanas strādāju veikalā. Darba devējs nezina, kas būs pēc pusgada, kad man beigsies bērna kopšanas atvaļinājums. Tagad taču runā, ka ne tikai uzņēmēji, pati valsts var bankrotēt. Arī mūsu ģimenei ir maksājumi – komunālie, bankai. Ik pa laikam sūta mums brīdinājumus. Iepriekš, kad vīram bija darbs, par visu varējām samaksāt regulāri. Bet ko tagad nozīmē mūs brīdināt?! Tāpat vispirms iegādāsimies visu bērniem vajadzīgo un tikai tad maksāsim par telefonu, elektrību.”
Šīs mammas neteica, ka uzreiz meklēs palīdzību pašvaldībā, jo iemācījušās iztikt ar mazumiņu. Ja sarēķina kopā visus dzimtas ienākumus, uz katru ģimenes locekli mēnesī būs vairāk par 90 latiem, bet jaunās ģimenes ir pārliecinātas, ka aizvien vairāk būs ģimeņu ar bērniem, kuras zaudēs kredītā pirktos dzīvokļus, sadzīves mantas, kas bija nepieciešamas. Vislielākā problēma Cēsīs un rajonā esot bezdarbs.
Cēsniece Anita Strazdiņa ir vēl smagākā sociālā situācijā, jo jau ilgu laiku iztiek ar minimāliem ienākumiem. Anitai ir trīs bērniņi. Viņa dzīvo kopā ar vīru, vīratēvu.
“Es labprāt brauktu prom uz ārzemēm. Ar vīru par to nespējam vienoties. Viņš saka, ka bērnus līdzi nedos, bet šeit es neredzu izeju. Brauktu un darītu jebko, lai tikai būtu nauda, lai varam tikt vaļā no parādiem. Mums ir trūcīgo statuss. Pērn regulāri saņēmām miežu putraimus no Sarkanā Krusta. Vārījām labas putras. Šogad solīja vēl lielāku atbalstu, bet joprojām pārtikas pakas neesam saņēmuši,” sacīja Anita un neslēpa, ka viņa velk smagāko nastu ģimenē. Vēl pērn vasarā strādājusi gaterī, bet tagad, kad visi ienākumi apgriezti, Anitai nav skaidrības, kā ģimene dzīvos rudenī.
Sarunās jaunās ģimenes neslēpa, ka aizvadītajā ziemā, kad bērni apaukstējušies, kāpusi temperatūra, nācies aizņemties naudiņu pie kaimiņiem zālēm. Parādu atdevušas,
kad pienācis māmiņalgas laiks.
“Druva” satikās arī ar diviem tētiem. Lauris Miķelāns stāstīja, ka viņam vēl ir algots darbs, bet nezina, vai tāds būs rudenī, tāpēc ar ģimeni pārcelsies uz dzīvi Ogrē.
“Tur ir privātā māja, zeme. Tur dzīvo vecāki, kuri ir pensijā. Kopīgiem spēkiem tiksim galā. Bērnam drīz būs gadiņš, beigsies māmiņalga, draudzenei darba nebūs, un pilsētā nebūs nekādas izejas. Pašiem jādzīvo un bērniņam jāaug. Tā būs mierīgāk,” sacīja Lauris, bet Agris Cīrulis stāstīja, ka bez mitas meklē darbu. “Ja neizdosies atrast, tad meklēs arī sieva. Man liekas, ka sievietēm darbu atrast būs vieglāk. Ja viņai darbiņš būs, tad pats palikšu mājās un rūpēšos par dēliņu. Tā man nav problēma – pavadīt laiku kopā ar bērnu. Nav jau arī citas izejas. Nav pareizi sievai iet darbā un nopelnīto atdot auklei,” tā notiekošo vērtēja Agris, bet viņa sieva un Emīla Kristiana māmiņa Zanda sacīja: “Mums te visām ir divdesmit divi, divdesmit četri gadi. Priecājamies, ka mums ir ģimenes, bērni. Tagad nav viegli, bet, kad man vaicā – vai bija īstais laiks mazajam, es vienmēr saku: mēs taču nezinām, kas būs pēc desmit gadiem.”
Situācijas vērtē atsevišķi
Vai māmiņām bērna kopšanas laikā, kad tētis zaudē darbu, kad darba nav vecvecākiem vai viņiem ir niecīgas pensijas, pienākas pašvaldības atbalsts?
Komentē Cēsu pašvaldības sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūras direktore Iveta Sietiņsone: – Dažu mēnešu laikā pieckāršojies trūcīgo ģimeņu skaits un pašvaldība tās atbalsta – piešķir garantētā minimālā ienākuma pabalstu, kas ir 37 lati vienam ģimenes loceklim, un trūcīgi cilvēki var pieteikties arī apkures pabalstam. Ja vēl par skaitļiem, tad gada trijos mēnešos GMI pabalstu izmaksai iztērēti gandrīz 5000 latu, pērn visā gadā šim pabalstam izlietojām 2400 latu. Arī apkures pabalstu saņēmuši daudzi iedzīvotāji.
Mans lūgums katram iedzīvotājam, kurš nokļuvis materiāli sarežģītā situācijā, nākt pie aģentūras speciālistiem izrunāties. Speciālisti iesaka, kā pareizāk rīkoties, jo tiešām esam ieinteresēti palīdzēt. Ja rodas domstarpības, tad ir iespējams konsultēties arī ar mani, to var izdarīt trešdienās apmeklētāju pieņemšanas laikā. Cēsu pašvaldība sociālo sfēru noteica par prioritāti, un mums ir līdzekļi, lai savus iedzīvotājus atbalstītu. Pagaidām nauda ir un darbu varam plānot.
Vēl par būtisko. Vērtējot katras ģimenes situāciju atsevišķi, speciālisti tiešām rūpīgi noskaidro ģimenes mēneša ienākumus. Man liekas, ka skaudrās valsts ekonomiskās un secīgi sociālās situācijas dēļ visvairāk bijušas domstarpības jautājumā – kā var būt tā, ka bērniem, kuri nonākuši trūkumā, jādzīvo no vecāku pensijas vai, ka māte, kura zaudējusi darbu, nesaņem pašvaldības pabalstus, jo dēls strādā Anglijā, lai nomaksātu savas parādsaistības. Mēs tiešām pašlaik skatām katras ģimenes situāciju atsevišķi, pētot MK noteikumos, Sociālās palīdzības likumā un pat Civillikumā atrunāto. Tikai dažas detaļas – ja bērni un viņu vecāki dzīvo vienā mājoklī, viņiem ir kopīgi komunālie un uztura izdevumi, tad tiešām visu ģimenes locekļu ienākumus skaita kopā. Ja katram mēnesī nesanāk 90 latu, tad tiek piešķirts trūcīgas ģimenes statuss. Un izteikums – dzīvot uz vecāku vai bērnu rēķina – neiztur kritiku. Ja uz ģimenes locekli nesanāk puse no minimālās mēnešalgas, tad pašvaldība piešķirs pabalstus, kādi noteikti valstī un pašvaldības saistošajos noteikumos. Civillikumā ne jau tagad, bet daudzus gadus atpakaļ ierakstīts – es pārfrazēju, bet doma tāda – vecākiem jāgādā par bērniem un pieaugušajiem bērniem par saviem vecākiem. Un šie pienākumi tiek nodoti arī mazbērniem. Dzīvē nereti tas piemirsies. Tāpēc vēlreiz uzsveru – sociālie darbinieki iedziļinās katras ģimenes situācijā, par to pārrunāt jānāk uz aģentūru.
Vēl aktuāli – pašvaldība izstrādā noteikumus, kādos gadījumos par trūcīgiem varēsim atzīt iedzīvotājus, kuriem ir parādsaistības. Atrunāsim arī situācijas un atbildību, kad daļa ģimenes locekļu dzīvo Latvijā un bērni strādā ārvalstīs. Būs daudz pārmaiņu iedzīvotāju interesēs.”
Komentāri