“Vēršos” dzīvo Maiga Ēriksone. Virtuvē uz palodzes jau sapiķēti tomāti, paprika, pretī saulei tiecas puķu dēsti. “Gribas pavasari, ziema apnikusi,” saka saimniece un pastāsta, ka viss, ko viņa sējot vai stādot, labi augot.
Savā mūžā Maiga strādājusi kopsaimniecības fermā, slaukusi govis, kopusi teļus, tagad vada pensionāres dzīvi.
“Man vienmēr blakus bijuši labi cilvēki. Nedrīkst uztiept savu es, jāieklausās otrā cilvēkā,” dzīvošanas mākā dalās Maiga un uzsver, ka viss atkarīgs, kāds pats esi. Ja ļaunuma pilns, nenovīdīgs, negaidi, ka pret tevi visi būs mīļi. Un, ja arī būs, nemaz nesapratīsi.
Maiga izaudzinājusi divas meitas un dēlu, tagad priecājas par septiņiem mazdēliem un mazmeitu, kā arī divām mazmazmeitām. “Tie, kuri tepat Līgatnē, jau bieži pieskrien, palīdz, ja ko vajag, kad pārējie atbrauc, tad ir svētki,” saka “Vēršu” saimniece un piebilst, ka viņai ir ne tikai mīļi bērni, mazbērni un mazmazbērni, bet arī kaimiņi. “Ērika par mani nekad neaizmirst. Viņa strādā Rīgā, mani māca par zālēm un pareizu ēšanu. Māsas Vera un Dzidra, ja ko vajag, vienmēr izpalīdz. Ar Dzidru maināmies tomātu dēstiem. Tepat man kaimiņos Laine no Rīgas būvē māju. Kā ģimene atbrauc, viņas meita Ilma atskrien ciemos,” par kaimiņiem stāsta Maiga un klusi piebilst, ka pati gan vairāk esot tāda kā vientuļniece. Maigai patīk būt dabā, pēc pastaigām allaž mājās tiek pārnesti interesanti akmentiņi, kāds dabas meistardarbs. Bet ikdienas domas, vērojumus viņa pieraksta kladē. Bieži vien tās ir trāpīgas dzejas vārsmas. “Ja kājas klausītu, labprāt vairāk darbotos. Sēdēt nedrīkst, jākustas,” saka Maiga Ēriksone un turpina:
“Šis ir tāds jocīgs laiks. Visi tik vien kā runā par krīzi, grūtiem laikiem. Laukos tāda krīze nevar būt, jo vai tad zemes trūkst, kur ko iestādīt. Cilvēki palaidušies.”
Par Maigu daudzi saka labus vārdus. Ne tikai radinieki slavējuši viņas audzētos un konservētos dārzeņus.
