Kaives un Skujenes pagasta bērniem un arī vecākiem paveicies ar to, ka vienā ēkā bērni var mācīties no gada līdz apmēram 15 gadu vecumam, kad jābeidz pamatskola. Vienā mājā strādā “Stārķēns”, kas ir dienas un atpūtas centrs pašiem mazākajiem, tad pirmsskola “Rūķīši”, sākumskola un pamatskola. Elitas Doniņas sapnis ir izmācīties par skolotāju, tāpēc sieviete, kura savulaik strādājusi par grāmatvedi, tad daudzus gadus veltījusi savu bērnu lološanai, tad auklējusi svešākus, nu ir izlēmusi pēc garām darba dienām brīvdienas aizvadīt Rīgā, lai studētu Latvijas Universitātē pirmsskolas pedagoģiju.
“Noteikti ir vērts. Sajūta ir tāda, ka savus bērnus esmu audzinājusi pa aklo. Augstskolā uzzinu daudz vērtīga par bērnu uzvedību, sarunāšanās metodēm. Tik daudz ko agrāk nebiju novērtējusi. Tagad labi saprotu, ja nav zināšanu, tad ir ļoti grūti strādāt,” stāstīja Elita Doniņa. Topošie skolotāji, tāpat kā daudzi pieaugušie, kas izvēlējušies mācības, saka, ka nezina, vai, darbu darot, kādreiz varēs atpelnīt studijām iztērētos līdzekļus. Viņi mācās, lai būtu droši, ka būs darbs, lai priecētu sevi. Kaives pašvaldība gan atbalsta arī pedagogus, kuriem nepieciešama tālākizglītība, un sedz daļu studiju maksas. Tas, protams, tiek darīts ne tikai skolotāju, bet arī vietējo iedzīvotāju interesēs, lai laukos darbu var turpināt mācību iestāde, kurā strādā zinoši skolotāji.
“Studējot ir iespēja satikt citus bērnudārzu audzinātājus, topošos pedagogus. Uzklausīt viņu domas. Katrā iestādē notiek labas lietas, ir problēmas. Studiju laiks ir ļoti laba pieredze, ko gūst ne tikai no literatūras un lekcijām,” novērtēja Elita. Viņa neslēpj, ka pedagogi aizrunājas arī par darba samaksu. Viņas kursā ir vismaz 90 studentes, pārsvarā sievietes, aizvien vairāk pedagoģiju mācās dāmas, kuras strādā Rīgas privātajos bērnudārzos, kur darba samaksa ir daudz augstāka.
“Es nezinu, kā valstī tas būs iekārtots. Zināšanas jau mums būs līdzvērtīgas,” noteica Elita, kurai ir pilnīgi skaidrs, ka naudas dēļ viņa dzīvē neko nemainīs, viņa ar prieku darbosies ar mazajiem kaivēniešiem un skujeniešiem. Arī šajā gadā “Rūķīšos” mācās paprāvs pulciņš piecus un sešus gadu veci lauku bērni.
Lai izvairītos no mūžīgajām sarunām par darbu, Elita savā ikdienā nomaina plati, vadot dāmu, senioru deju kolektīvu “Kaiva”.
Kundzes angļu, ebreju un slovēņu ritmos izdejojušās Latvijā un arī pāris saietos Eiropā. Savulaik Elita dejojusi tautas deju kolektīvā, bet senioru dejas arī nācies izzināt, mācījusies arī kursos.
“Kad uz dejošanu dāmītes sanāk, tad ir runas par ģimenēm, lopiņiem, par dzīvi. Ja man tā nebūtu, tad laikam ļoti pietrūktu,” noteica Elita un devās raudzīt, vai mazie rūķīši nemostas no pusdienas miedziņa. Arī šo pauzi ikdienā viņa bija iztērējusi pārdomām un sarunām.
