Vienmēr, redzot uz ielas pie veikalu, aptieku vai pasta durvīm atstātus bērnu ratiņus, kuros guļ mazulis, esmu aizdomājusies par jaunajām māmiņām, kuras ar ratiem pie rokas vai bērnu azotē tiek galā ar daudzām it kā ikdienišķām lietām. Taču, lai pārliecinātos, vai pilsētvide tiešām ir
ļoti draudzīga jaunajām māmiņām, „Druva” nolēma iesaistīties nākamajā eksperimentā.
Pirmais uzdevums- iekļūšana autobusā
Jautājot gadu vecā Matīsa mammai Līgai, ko varētu teikt par šo tēmu, viņa atzina, ka jaunajām māmiņām nemaz tik viegli pārvietoties Cēsīs nav. Turklāt uzsver, ka tieši šī iemesla dēļ vienmēr, pirms iegādāties bērnu ratus, vairākkārt jāizvērtē to izvēle. Svarīgi, lai tie būtu pēc iespējas vieglāki un ērtāk salokāmi. Tas noteikti atvieglos ikvienas māmiņas ikdienu. Lai gūtu īstu priekšstatu pat to, kā jaunās mammas kopā ar bērniņu pārvar attālumus Cēsīs un kārto sadzīvi, Līga aicināja līdzi uz ikdienišķu pastaigu.
Viņa dzīvo Cīrulīšos. Kad ierados, Līga jau smaidīga ar ratiem pie durvīm gaidīja. Viņa uzreiz jautāja , vai man ir nodrošināts ekipējums pastaigai – lietussargs un gumijas zābaki. Diena nelutināja ar jauku laiku. Ik pa mirklim lija lietus, bija šķīdonis, ielās bija milzīgas ūdens peļķes.
No Līgas mājas līdz autobusa pieturai jāiet apmēram desmit minūtes. Pa to laiku divas automašīnas gan mūs, gan bērna ratiņus nošķieda ar ūdens šļakatām tā, ka uz mirkli nācās apdomāt, vai maz ceļu turpināt. Tā kā Līgai bija jātiek līdz pilsētai, nolēmām pastaigu turpināt.
Stāvot autobusa pieturā, Līga stāstīja, ka līdz pilsētas centram kājām iet apmēram 40 minūtes. Mēs nolēmām sagaidīt autobusu.
„Ja atnāks mikroautobuss, būs jāiet kājām, jo tajā iekšā netikšu,” brīdināja Līga, bet tomēr sagaidījām lielo pilsētas autobusu.
Iekāpu pirmā, jau apsēdusies novēroju, kā ārpusē Līga viena mokās ar ratu salocīšanu, rokās turot pusaizmigušo mazuli. Pieturā stāvēja arī kāda pensionāre, kura pati ar grūtībām iekāpa autobusā. Tādēļ bija skaidrs, ka viņa palīgs jaunajai māmiņai noteikti nebūs. Gāju Līgai talkā, un pa abām galā tikām. Māmiņa skaidroja, nav nekāds brīnums, ka palīdzēt nav steidzies autobusa šoferis.
„Uz šoferu palīdzību var paļauties diezgan reti. Drīzāk citi pasažieri palīdz iecelt ratus autobusā vai tos salocītus paņem pretim,” saka Līga un, runājot par sabiedrisko transportu pilsētā, saka – tās ir gana lielas problēmas.
„Nekad nevaru būt pārliecināta par to, kursēs lielais vai mazais autobuss. Ja uz vienu pusi aizbraucu ar lielo, tad nereti atpakaļ nāk mazais, kurā iekšā netieku,” saka Līga un smejot piebilst, ka fizkultūra jeb pastaiga 40 minūšu garumā nākot tikai par labu. Bet ir situācijas, kad tālais ceļš uz mājām ir gana grūts.
Pati veikalā, rati uz ielas
Jaunā māmiņa, stāstot par iepirkšanos un dažādu iestāžu pieejamību, atzīst, ka ne visur ir padomāts par ērtu piekļuvi. Kāpnes un atsperu durvis ir liels bieds ikvienai māmiņai.
„No aptiekām vispieejamākā noteikti ir lielā ”Centra”, kurā absolūti bez problēmām ar ratiem varu ieiet un nopirkt visu nepieciešamo. Daži lielveikali ir mazuļiem draudzīgi, bet lielākoties kāpnes un smagās ēku durvis ir šķērslis, kuru nākas pārvarēt visbiežāk,” stāsta Līga, līdz esam nonākušas līdz pastam Cēsu centrā.
„Šī ir viena, bet ne vienīgā pilsētas iestāde, kurā iekļūt ar bērnu ratiem ir diezgan grūti. Turklāt nereti te garo rindu dēļ jāpavada diezgan ilgs laiks, tādēļ mazuli ar ratiem atstāt laukā bez uzraudzības ir bail, kaut gan šāds skats nereti pie pasta ir novērojams. Pati vienmēr ņemu mazuli līdzi telpās, uz ielas atstāju tikai ratus, cerot, ka nevienam tos neievajadzēsies,” smejot saka Līga, un abas dodamies pastā. Par prieku jaunajai māmiņai, kāds labs vīrietis Līgu ar mazuli uz rokām uzreiz palaida savā vietā un rēķini tika samaksāti zibenīgi. Arī rati šoreiz nekur nebija pazuduši. Tikai, stāvot zem klajas debess, lietū nedaudz samirkuši.
Iekārtojušas mazuli atkal ratiņos, devāmies tālāk. Mūsu galamērķis bija kāds centra veikals, kurā ar ratiem iekšā tikt nebija iespējams. Kāpnītes, šaurās durvis, veikala piekrāmētās ejas ar dažāda lieluma kastēm liecināja, ka ratus nāksies atkal atstāt ārpus veikala un jāiepērkas būs ar mazuli uz rokām. To Līga arī varonīgi darīja. Vienā rokā mazulis, otrā- iepirkumu grozs, un aidā ar slapju muguru pa veikalu.
Iznākot ārā, Līga gan vēl smaidīja. Lielos iepirkumu maisus ielikusi ratu apakšā, atzina, ka ir nedaudz piekususi.
„Gana lielas problēmas sagādā arī Rīgas ielas notekūdeņu bedrītes trotuāros. Man ir tādi moderni rati- ar kustīgiem priekšējiem riteņiem. Taču tie iekrīt tajās bedrītēs un nemitīgi jāuztraucas, lai nenolūstu pavisam. Jāatzīst, ka pilsētas ielās un ietvēs nav sakārtotas uzbrauktuves un nobrauktuves. Kādreiz iedomājos, kā cilvēki ar īpašajām vajadzībām tiek galā ar to visu. Es jau vēl pati paceļu, uzceļu, panesu un kaut kā jau galā tieku pat tad, ja, kā šodien, vēl lietussargs zobos jātur,” saka māmiņa un, apstājusies pie kāda cita veikala, vērtē: „Redzi, arī šeit ar ratiem iekšā netieku. Man atkal aizmigušais mazulis būtu jāņem laukā no ratiem, tie jāatstāj uz ielas un jādodas iekšā. Taču šajā reizē trakākais ir tas, ka no ratu apakšējā tīkliņa būtu jāizņem arī iepirkumu maisi. Tāda apkrāvusies tad es dotos veikalā. Pārcilvēcīgi? Nē! Ir jau pie tā pierasts!”
Taksometrs bez auto sēdeklīša
Lai tiktu mājup, Līga izmantoja taksometra pakalpojumus, atzīstot, ka šoreiz nav īsti gatava šādos laika apstākļos doties vēl vismaz 40 minūšu garā pastaigā.
„Taksometrs ilgi nebija jāgaida. Šoferītis palīdzēja bērna ratus salocīt un ielikt automašīnas bagāžas nodalījumā. Taču, kā jau citkārt, arī šoreiz taksometrā nebija auto sēdeklīša mazulim. Par vai pret satiksmes noteikumiem, devāmies mājup. Protams, domāju par to, vai tiešām taksometriem nav jābūt nodrošinātiem ar auto sēdeklīšiem, pieņemot, ka mans brauciens varēja būt krietni garāks – līdz Valmierai, Limbažiem vai Rīgai,” jau telefonsarunā domās dalījās Līga.
Apsverot visus par un pret, jaunā māmiņa saka: „Protams, šādā pastaigā vieglāk ir doties kopā ar vēl kādu pieaugušo. Tad zini, ka vienmēr būs kāds, kurš pieskatīs ratus, guļošu mazuli vai palīdzēs pārvarēt dažādus šķēršļus gan saistībā ar sabiedrisko transportu, gan elementāru pārvietošanos pa ielām . Taču ir skaidrāks par skaidru, ka ne vienmēr līdzās kāds var būt. Taču es noteikti nežēlojos. Esmu stipra un galā tieku ar visu, lai arī kādreiz pašai liekas, ka atgādinu zirgu- rikšotāju, kurš sacensībās pārvar šķēršļus.” Cēsu rajona pārvaldes ceļu policijas priekšnieks Andris Pāže:
“Bērnu sēdeklīšiem mašīnā jābūt. Visiem autovadītājiem ceļu satiksmes noteikumi ir vienādi. Izņēmums nav arī taksometra vadītājs, kuram jānodrošina maza bērna pārvadāšana ar bērnu sēdeklīti, neskatoties uz brauciena attālumu vai ilgumu. Lielākoties taksometru vadītājiem šādi sēdeklīši ir. Ja ne gluži ik dienas iestiprināti salonā, tad bagāžas nodalījumā tie atrodas un šādās reizēs tiek pārsvarā izmantoti.”
Komentāri