“Ar igauņiem izdarījās tāpat kā ar latviešiem. Sāpju ceļš uz Sibīriju mums sākās vienlaicīgi,” tā Eha Grīnvalde. Viņu papildināja cēsniece Aija Dzirkale, kura uzsvēra, ka tukšas ir runas par to, ka Baltijas valstis nav okupētas.
“Zīdaiņus svešas rokas izņēma no šūpuļa, lauku mājas palika tukšas, inteliģenci izsūtīja. Manu vīru paņēma no trešās klases sola, uz Sibīriju aizsūtīja. Tā bija okupācija. Nežēlība. Vīra māte daudz par tajā laikā pārdzīvoto stāstījusi. Kas svešumā nav bijis, to nesaprot. Neviens no tur palikušajiem šādu likteni nebija pelnījis. Paldies Dievam, ka mani un vīra radi dzīvi atgriezās,” tā A. Dzirkale.
