Diezgan amizantas lietas atgadījušās kādai cēsniecei, kura stāsta, ka jau no studiju gadiem draudzeņu lokā matus krāso pašas, palīdzot viena otrai.
“Šobrīd cilvēkiem nav naudas. Sievietes retāk veic manikīru, pedikīru, apmeklē frizētavas. Atkal modē “Drogas”, kur tiek pirktas matu krāsas un meklētas draudzenes, kas ar mieru matus nokrāsot. Man prātā nāk divi gadījumi, kuri saistās ar matu krāsošanu,” saka Inga Jansone un turpina: “Būdama blondīne, vēlējos nokrāsot rudus matus. Nopirku matu krāsu, paaicināju draudzeni un viss notika. Tikai par pārsteigumu mana galviņa rezultātā nekļuva ruda, bet diezgan spilgti lillā. Te nu jāpiebilst, ka lillā matu krāsu ne acu galā ciest nevaru. Tā man asociējas ar pensionārēm, kuras matus iekrāso violetus. Biju tādā panikā, ka tūlīt metos uz veikalu pēc nākamās krāsas, lai tos brīnumus no galvas dabūtu
nost. Kopš tā laika “vainīgo” matu krāsu “Garnier” vairs nepērku… Otrs gadījums bija pēc laika, kad nolēmu matus izbalināt. Nopirku balinātāju un atkal aicināju draudzeni talkā. Viss jau būtu bijis labi, ja balinātāja būtu pieticis visiem matiem. Iznāca tā, ka no iepakojuma pietrūka pakauša daļai. Bija pārlieku vēls, lai ietu uz veikalu. Tā nu tiku pie pa pusei balinātas galvas. Tikai nākamajā dienā devos pēc vēl vienas balinātāja porcijas un nākamajā vakarā izbalinājām visus matus.”
