Katra apkures sezona atnāk ar jautājumu, kāpēc tik dārgi jāmaksā par siltumu. Šī ziema vai ikvienu centralizētās apkures lietotāju nepatīkami pārsteidza ar lieliem siltuma rēķiniem, jo gāzes cena bija sasniegusi necerētus augstumus. Janvāra sākumā, kad siltuma ražotājs paziņoja par vēlmi paaugstināt tarifus, patērētāju neapmierinātība pieauga vēl vairāk. Lai noskaidrotu ko vairāk par plānotajiem tarifiem un citus ar siltumapgādi saistītos jautājumus, “Druva” uz sarunu aicināja SIA “CB” siltumtīklu uzņēmuma direktoru Jēkabu Blauu, Cēsu domes priekšsēdētāja vietnieku Andri Mihaļovu, deputātu Raiti Sijātu, Vidzemes sabiedrisko pakalpojumu regulatora priekšsēdētāju Gunti Bērziņu un SIA “CDzP” valdes priekšsēdētāju Ģirtu Beikmani.
– Tarifu pacelšanai tika izvēlēts ļoti neizdevīgs laiks, kad gāzes cena bija sasniegusi maksimumu. Kāpēc tā?
J. Blaus: – Pēdējā laikā esam fiksējuši lielas noplūdes maģistrālajos tīklos, kas liek domāt, ka atsevišķos posmos tie ir galīgi nolietoti. Iespēju robežās remontējam, cilvēki Cēsīs siltumu saņem. Katastrofālā situācijā ir trīs ļoti svarīgi trašu posmi, kuri draud bez siltuma atstāt atsevišķus pilsētas kvartālus, daudzas mājas. Izmainot tarifu, gribējām piesaistīt līdzekļus šo posmu nomaiņai. Tarifā tika izmainīta pozīcija remontdarbiem no 99 santīmiem līdzšinējā tarifā uz Ls 3,51 jaunajā. Ja rēķinām, ka realizējam aptuveni 45 tūkstoši megavatstundu gadā, ieguvums būs aptuveni 100 tūkstoši latu. Par šādu summu iedevām tāmes regulatoram, viņš pārliecinājās par šo trašu katastrofālo situāciju. Ja tarifu apstiprinās, pavasarī, kad beigsies apkures sezona, šos posmus varēs nomainīt.
– Varbūt šo tarifa paaugstinājumu vajadzēja iestrādāt agrāk, kad gāzes cena bija zemāka, tad tagad trases būtu sakārtotas?
J. Blaus: – Protams, ka vajadzēja, bet 2005.gadā uzsākām ERAF projekta izstrādi, kas paredzēja mainīt visas kritiskā stāvoklī esošās siltumtrases. Zinot, ka būs šis projekts, nevarējām tarifu paaugstināt. Diemžēl plāns netika realizēts.
– Kāpēc Eiropas projekts palika tikai uz papīra?
A. Mihaļovs: – Bija atšķirīgi viedokļi starp siltuma ražotāju un Cēsu domi par to, kam piederēs rekonstruētās trases. Siltuma ražotājs uzskatīja, ka tās būs viņu īpašums, bet pašvaldība tam nepiekrita. Nevar būt tā, ka viens posms no trases, kas kopumā ir pašvaldības īpašums, pieder kādam citam. Tādējādi siltuma ražotāji nespēja vienoties ar banku par kredīta saņemšanu. Banka nāca prasīt domes viedokli, mēs paskaidrojām savu nostāju, banka atzina, ka mums taisnība. Kredīts netika dots, projektu nevarēja realizēt.
R. Sijāts: – Bet fondi jau visu nebūtu glābuši, jo no nepieciešamās naudas tikai 35 procenti būtu Eiropas finansējums, pārējais tāpat būtu jāliek tarifā.
J. Blaus: – Jau esam gandrīz atmaksājuši 2,3 miljonu kredītu, būtu atmaksājuši arī līdzfinansējumu Eiropas projektam, nepaaugstinot tarifu. Ja būtu zinājuši, ka būs problēmas ar kredīta saņemšanu, jau tad būtu pacēluši tarifu un pa kārtai atjaunojuši trases.
– Vai pašvaldība var ietekmēt tarifu?
G. Bērziņš: – Var, palīdzot uzņēmumam kaut ko uzlabot, un Cēsu pašvaldība to dara.
A.Mihaļovs: – Dome neatkarīgi no siltuma ražotāja veikusi ieguldījumus siltumtrasēs, piesaistot finansējumu.
Domes tautsaimnieku komiteja tikās ar regulatoru, lai noskaidrotu sīkāk par jauno tarifu. Regulators minēja, ka ir trīs iemesli, kāpēc siltuma ražotājs grib paaugstināt tarifu: nekustamā īpašuma nodokļa pieaugums, realizētā siltuma apjoma samazināšanās un ieguldījumi remontā. Par nepieciešamību iegūt līdzekļus remontam piekrītam, tie ir vajadzīgi. Diviem pārējiem iemesliem ne es, ne citi komitejas locekļi nepiekrita. Nekustamā īpašuma nodokli dome samazinājusi, tāpēc tas nepieaugs, bet kā var runāt par apjoma samazinājumu, ja patērētāju skaits audzis, klāt nākusi jaunā skola, bērnudārzs un vēl daži lielie patērētāji. Nosūtījām savu lēmumu regulatoram, aicinot pievērst tam uzmanību.
R. Sijāts: – Starp iemesliem minēts tas, ka tarifa palielinājums nepieciešams, jo sakarā ar patērētāju veiktajiem energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem samazinās siltumenerģijas realizācijas apjoms. Sanāk kaut kāds absurds, cilvēki siltina mājas, lai mazāk maksātu, bet tāpēc jāpalielina tarifs. Ja nosiltinu privātmāju, maksāju mazāk, bet daudzdzīvokļu namos uz ekonomiju grūti cerēt, jo augs tarifs.
J. Blaus: – Tas nav tik vienkārši, jāizprot, kā veidojas tarifs. Viens no pamatpostulātiem ir realizētais siltuma daudzums. Iepriekšējā gadā, piemēram, pie tarifa 35,72 Ls/Mwh bija noteikts, ka realizēsim 53 tūkstošus megavatstundu. Realizējām tikai 45 tūkstošus, tātad nerealizētais siltums mums nes zaudējumus, jo tarifs attiecināts uz konkrētu apjomu. Ja būs viena katlu māja un viena dzīvojamā māja, tarifs būs augsts, bet, ja būs viena katlu māja, kas apkurina lielu pilsētu – tarifs būs zems.
Otrs postulāts ir koģenerācija. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, izvērtējot, cik ieņemsim no elektroenerģijas pārdošanas, attiecīgi samazina siltuma tarifu. Pie nosacījuma, ka koģenerācijas stacija strādā ar paredzēto apjomu. Viņi neskatās, ka vasarā tā strādā ar pusi jaudas vai uz kādu laiku iziet no ierindas. Ir noteikta konkrēta jauda, un tā summa jāiegūst. Ja ne, tie atkal ir zaudējumi. Tas novedis pie tā, ka 2007.gadā uzņēmuma zaudējumi bija 99 tūkstoši, bet pērn – jau 123 tūkstoši. Tas ir iemesls, kāpēc sapratām, ka to nevaram turpināt, ka jāmeklē jauns operators.
– Jājautā regulatora viedoklis, vai tarifs pareizi aprēķināts?
G. Bērziņš: – Jā, tas aprēķināts saskaņā ar valstiski apstiprinātu metodiku. Ražotājam ar plānotajiem nākošā perioda ieņēmumiem jānosedz izdevumi. Ja samazinās pārdotais apjoms, samazinās arī ražotais apjoms un samazinās mainīgās izmaksas. Jāmaksā mazāk par gāzi, nedaudz mazāk par dabas resursu nodokli, elektroenerģiju, bet pārējie maksājumi nemainās. Rezultātā cena aug.
Kāpēc uzņēmums iepriekšējā periodā plānojis pārdot vairāk, nekā tas bijis realitātē, man nav izskaidrojuma. Tarifam jābūt atbilstošam konkrētā uzņēmuma izmaksām konkrētajā vietā.
– Ik pa laikam izskan pārmetumi par to, ka Cēsīs ir dārgākais siltums Latvijā.
J. Blaus: – Gribētu zināt, kurš kultivē šos nepatiesos apgalvojumus. Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas apkopotā informācija liecina, ka no 20 asociācijā ietilpstošajām pilsētām, kurās lieto gāzi kā kurināmo, desmit pilsētās tarifs ir augstāks nekā Cēsīs. Decembrī pie gāzes cenas 230 lati par tūkstoš kubikmetriem Cēsīs tarifs bija 50,65 Ls/ Mwh, Saldū tarifs bija 53,11 Ls/ Mwh, Jūrmalā – 55, 91 Ls/ Mwh, Salaspilī – 57,62 Ls/ Mwh, bet Liepājā pat 58,37 Ls/ Mwh.
Jāņem vērā, ka gāzes cena krītas. Janvārī tā bija 230 lati par tūkstoš kubikmetriem, bet februārī, martā un aprīlī gāzes cena būs Ls 210, līdz ar to arī tarifs zemāks.
– Kā pašvaldība vērtē siltumražotāja darbu?
A.Mihaļovs: – Savulaik bija pašvaldības siltumtīklu uzņēmums, bet pienāca brīdis, kad šāda statusa uzņēmums vairs nevarēja neko izdarīt situācijas uzlabošanā. Tad nāca “Cēsu būvnieks”, un gribu teikt, ka, neskatoties uz dažām nesaskaņām, viņi godam izturēja šos gadus, siltuma padeves pārtraukumi pilsētā nav bijuši. To ir svarīgi atcerēties. Diemžēl mums neizdevās panākt, ka tiek saskaņota turpmāko ieguldījumu veikšana. Nu pienācis brīdis, kad arī “CB” vairs nevar tikt veiksmīgi galā ar uzdevumiem un jāmeklē jauns operators. Bet jābūt uzmanīgam, jo bijuši dažādi piedāvājumi, un arī pieredze Latvijā ir dažāda. Jāizvēlas tāds, kas spēj noturēties arī krīzes posmā. Tāpēc mūsu izvēle krita uz uzņēmumu ar pasaules pieredzi “Dalkia”, ko Latvijā pārstāv SIA “Jaunā Fabrika”. Ja nebūs aizķeršanos, tuvākajā mēnesī viņi jau būs pārņēmuši siltuma ražošanu. Jāsaprot, ka jaunais siltuma ražotājs nebūs nekāds brīnumdaris, kas iedos lētus tarifus, arī viņiem par gāzi būs jāmaksā un naudu nolietoto siltumtrašu atjaunošanai vajadzēs. Pozitīvais, ka esam vienojušies par šo ieguldījumu kārtību. Pirms veikt investīcijas, informēs domi, cik lieli ieguldījumi, kādā kārtībā un kur tiks veikti. Pašvaldība, izskatot visus par un pret, dos atbalstu vai noraidīs ieceri.
– Ar kādām prognozēm jāgaida nākamā apkures sezona?
A. Mihaļovs: – Jāapzinās, ka tā var būt ļoti smaga. Pieaugs to cilvēku skaits, kuri nespēs maksāt par siltumu. Pašvaldībai nāksies domāt, kā viņiem palīdzēt, jo siltums būs jāražo. Uz kā rēķina palīdzēsim, kam samazināsim – izglītībai, pilsētas uzturēšanai, kādai citai nozarei? Tas būs smags jautājums. Iespējams, būs jāapsver iespēja vasarā atteikties no siltā ūdens.
Ģ. Beikmanis: – Es uz to skatos skeptiski, jo savulaik tas tika darīts. Daudzi salika siltā ūdens boilerus, kas izjauca kopējo ūdens apgādes sistēmu mājā. Mājās sāka pietrūkt elektroenerģijas jaudas, radās citas problēmas.
Jāsaka, ka krīze skārusi visus. Pēdējos mēnešos situācija pilsētā ir nevis smaga, bet dramatiska. Uz 20.datumu, kad bija jānorēķinās ar siltuma ražotāju, bijām samaksājuši nedaudz vairāk kā 60 procentus, bet iedzīvotāji mums bija samaksājuši vien pusi. Dažus pēdējos mēnešus visus uzkrājumus, visas rezerves atdodam par siltumu, lai pasargātu tos, kuri godprātīgi maksā.
J. Blaus: – Mums uz 20.datumu iedzīvotāji bija parādā 234 527 latus, no tiem, 33 500 nav vēl samaksāti par decembri. “Latvijas Gāzei” mums 20. datumā jāsamaksā 167 tūkstoši latu, bet kontā tikai daži simti.
Ģ. Beikmanis: – Saprotu, ka cilvēki palikuši bez darba, ka neapdomīgi paņēmuši kredītus, bet viņiem pašiem jādomā, kā risināt šīs problēmas. Jo tiem, kuri maksā, ir tiesības saņemt siltumu un karsto ūdeni. Ar ļaunprātīgiem nemaksātājiem cīnīsimies ļoti bargi. Šobrīd cenšamies ikvienu rosināt maksāt. Ja agrāk pensionāriem teicu, lai maksā, cik var, tagad saku – meklējiet iespēju samaksāt visu. Mums nav kur ņemt naudu, un arī siltuma ražotājiem to nav kur ņemt, bet par gāzi jāmaksā.
Komentāri