Cēsu novada Vaives pagasta Rīdzenes ciemā dzīvesvietu deklarējuši ap 400 iedzīvotāju. Daudzi strādā turpat uzņēmumā “Inerce”, citi brauc darbā uz Cēsīm, ar ko ir laba satiksme. Pēdējos gados arī sociālā situācija ciemā ir krietni uzlabojusies, salīdzinot ar pārmaiņu laiku. Rīdzeni dzīvošanai izraudzījušies ne tikai cilvēki no tuvākās apkaimes, arī ģimenes no Rīgas. Pārdošanā ir tikai daži dzīvokļi. Visām daudzdzīvokļu mājām ir apsaimniekotājs, kas laukos ir liels retums.
Skaidrīte un Staņislavs Radvilaviči jau rosās pagalmā. Kā jau pavasarī, darāmā netrūkst. Viņiem šis ir otrais pavasaris Rīdzenē. “Neesam pilsētnieki,” saka Staņislavs un pastāsta, ka pēc septiņiem gadiem atgriezušies laukos, un nosmej, ka skudru pūznī nevar būt nekāda labā dzīvošana, lauciniekiem vajag brīvību.
“Paši radām mājas sajūtu, ne jau kāds no malas. Kad pavasarī viss sāk plaukt un apkārt ir zaļums, vari iziet savā dārzā, neviens neskatās pa kaimiņu daudzdzīvokļu mājas logu. Mazmeita var iziet pagalmā, kad grib. Pilsētā bērniem nav, kur palikt. Un latviešiem jau savu kaktiņu gribas,” domās dalās Skaidrīte.
30 gadus abi nodzīvoja Inešos. Staņislavs bija veterinārārsts, Skaidrīte gādāja par māju, saimniecību. Abi izaudzinājuši piecus bērnus, tagad rūpes var veltīt 11 mazbērniem un vienam mazmazbērnam. “Strādāts ir daudz. Savulaik izveidojām savu saimniecību. Sākām no nulles, neko citu neredzējām, tikai darbu. Bija 12 slaucamas govis un tikai roku darbs. Kad teju vai bija jāpiemaksā par to, ko esi saražojis, nolēmām, ka nav vērts,” atceras Skaidrīte. Pie Ineša bija uzcelta māja, tā palika dēla Mareka ģimenei, bet Skaidrīte un Staņislavs pārcēlās uz Cēsīm. “Kļuvu par celtnieku, skaldīju akmeņus un apmūrēju ēkas. Tēvs un brālis kādreiz strādāja celtniecībā, kaut ko jau mācēju, darbs patika,” bilst Staņislavs, bet Skaidrīte piemetina, ka arī Cēsīs iekārtojuši dārziņu, kur izaudzējuši visu nepieciešamo.
Tā bija dēla Kristapa ideja pārcelties uz Rīdzeni, vecāki labprāt piekrita. “Sākumā mūs biedēja, ka šeit gan nevajag nākt dzīvot, bet esam ļoti apmierināti,” saka Staņislavs un uzsver, ka kaimiņi ir izpalīdzīgi, viņiem noder arī Staņislava padoms. Laukos patīk arī Kristapa dzīvesbiedrei Lienei un mazmeitai Beātei.
Rīdzene tagad ir bērnu un mazbērnu ciemošanās vieta. “Kad bērni auga, nebija laika ne viņiem, ne sev, bija jāstrādā. Tagad varam veltīt laiku mazbērniem,” saka Skaidrīte. Mazbērniem uz ilgu laiku paliks atmiņā piecas dienas Ineša krastā kopā ar vecvecākiem, dzīvošanu teltīs, dabas iepazīšanu, peldēšanos, spēlēm. Vecāki ar našķiem brauca ciemos.
“Dzīves pamatu ieliek ģimene. Tā ievirza, māca saprast vērtības. Diemžēl aizejam no dabas, pilsētā bērniem ir ļoti ierobežotas iespējas. Te skaistas ainavas, kas gadalaikos mainās. Dārzā barotavā visu ziemu dažādi putniņi. Var ieiet dārzā, pacelt ābolu un apēst,” saka Skaidrīte, un abi ar prieku uzsver, ka neviens no bērniem un mazbērniem nav ārzemēs. Pamēģinājuši ir, bet pasaulē labākā vieta ir un paliek Latvija.
“Ja zeme ir, kā kaut ko neaudzēsi, kā nekopsi. Stādi jau aug,” bilst Skaidrīte. Kūtiņā ir vistas, saimnieku rūpes prasa divi suņi. Staņislavs spriež, ka vajadzētu ierīkot lapeni, lai ir, kur paslēpties no karstas saules vai lietus. “Man patīk akmeņi kā materiāls. Arī pie mājas gribas kādu mūrējumu,” stāsta saimnieks un uzsver, ka pamazām Latvijā dzīve kļūst sakārtotāka. “Protams, gribētos, lai viss notiek ātrāk. Rīdzenē jūtamies labi. Līdz Cēsīm nav tālu, braucam uz teātru izrādēm, koncertiem. Ciemos pie bērniem un mazbērniem Inešos, Madonā, Valmierā, Liepā,” domās dalās rīdzeniece Skaidrīte.
Komentāri