Piektdiena, 21. jūnijs
Vārda dienas: Emīls, Egita, Monvīds

Latviete, kura pieņēmusi islāmu

Druva
00:00
10.11.2006
9
Dziivesstaasts

Viņa mammu, tēti un savējos Latvijā nebija satikusi trīs gadus, un trīs vasaras mēneši noteikti paskrēja nemanot. Tajā rītā, kad mūspusē sarma bija iezagusies smilgās un krūmu zaros, Laila, viņas vīrs Saifudīns Šeihs, dēliņš Uzers un mazā Hafsa jau devās uz lidostu, lai atgrieztos mājās. Ģimene aizlidoja uz Pakistānu. “Manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene. Sevi bez viņiem es vairs nespēju iedomāties,” mūsu sarunā teiks kādreizējā Liepas meitene Laila Brence. Bērnībā viņa sapņojusi kļūt par mākslinieci, bet izstudējusi starpvalstu kultūras sakarus, amerikāņu valodu un literatūru. Viņa ir Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaure un Minesotas universitātes doktorante. Viņa bijusi dedzīga kristiete, bet pirms dažiem gadiem pieņēmusi islāmu un kļuvusi par musulmani.

“Pirms gadiem desmit man bija pavisam citi plāni. Tā tiešām sanācis, ka tagad ir pavisam cita dzīve,” nosaka Laila. Viņa vēlējās daudz stāstīt par islāmu, par to, kā dzīve rit Pakistānā, par vērtībām, ko dvēsele var uzmeklēt nabadzībā. Par ģimeni. Izklausījās, ka viņa vēlas pateikt, ka viss ir kārtībā, ja dzīvē ienāk patiesa mīlestība.

Nevar paredzēt pagriezienus

Liepas skolā un Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijā Lailu atceras kā zinātkāru meiteni ar pelēcīgi brūniem, mazliet viļņainiem matiem. “Vai fotogrāfs būs… fotogrāfs?” smaidot pavaicāja Laila, un bija skaidrs, ka viņa interesējas nevis par kolēģa prasmi, bet par to, vai dzīvokļa durvis būs jāatver vīrietim. Sudrabaina zīda galvassega apsedza cirtas.

“Tas ir mans pienākums Dieva priekšā. Tikai tāpēc. Karači jaunas meitenes staigā džinsos un T-krekliņos. Visādi. Ir sievietes, kas galīgi aizsedzas. Tā ir sievietes personiska lieta,” vienkārši paskaidroja Laila, piebilstot, ka viņa sarunās ar mūspuses sievietēm, pat skolas bērniem saklausījusi daudzus nepareizus priekšstatus par islāmu un dzīvi Pakistānā. Viņa sapratusi, ka cilvēki zina tikai to, ka tur ir karsts, ka sprāgst bumbas. Cilvēki zina slikto, bet neviens viņiem nepastāsta atšķirīgo.

Mācoties 12. klasē, Lailai radās iespēja dabūt stipendiju un gadu mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs.

“Amerikāņi nebūt tik draudzīgi nepieņem ārvalstu studentus. Tur turējāmies kopā – latvieši, igauņi, lietuvieši, afrikāņi. Es toreiz biju kristiete un gribēju viņiem pastāstīt par kristietību. Taču tajā brīdī ieraudzīju viņu stipro reliģisko pārliecību. Lai runātu, man vajadzēja saprast, kas ir islāms. Līdz šim nekas tāds nebija bijis,” pirms gadiem desmit piedzīvoto atcerējās Laila.

Pēc Amerikā pavadīta gada viņa atgriezās Latvijā, iestājās Kultūras akadēmijā un izzināja starpkultūru sakarus ar Lielbritāniju. Kļuvusi par profesora Pikaskija asistenti, lai mācībspēks, kuram pietrūcis latviešu valodas prasmes, tiktu galā ar sadzīviskajām lietām. Pikaskijs lasījis lekcijas par amerikāņu literatūru. Profesors Arpads, savukārt, iepazīstinājis latviešu studentus ar amerikāņu mākslu, kultūru un kino. “Tas likās ļoti interesanti,” atceras Laila un turpina: „Profesors Pikaskijs aizrautīgi strādāja ar studentiem. Viņam bija vēlme mūs bīdīt, mudināt, dot iespēju sevi pilnveidot. Man viņš uzdāvināja iespēju pusgadu mācīties Amerikā. Izvēlējāmies Morhedas universitāti Minesotā. Vārdu sakot, viņš uzdāvināja to pusgadu kā paldies,” izstāstīja Laila. Viņa aizbrauca un sastapa musulmaņu studentus. Bet tālāk nesekos romantiskas filmas cienīgs scenārijs- satikās, iemīlējās, aizmirsās.

Tad viņa atkal atgriezusies Latvijā, lai atkal dotos prom. Pēc šeit iegūtā bakalaura grāda jau bijis tālāks mērķis. Togad divi studenti varējuši saņemt kādas Amerikas latvietes testamentā norādītu dāvanu – stipendiju. Laila pie tās tikusi, un iespēju maisam gals bijis vaļā. Satikās draugu vidū

Lailas interese par austrumu pasauli radusies reliģijas dēļ. Viņa paņēmusi rokā grāmatu, kurā skaidrots islāms, un mēģinājusi saprast, ko šī reliģija domā par Jēzu. Pēc vienas grāmatas izlasīšanas apjautusi, ka jālasa vēl un vēl. Varbūt ar literatūru vien būtu bijis arī par maz, bet viņas draugi apliecinājuši savu dzīvo ticību.

“Tā izturēšanās… Viņiem no mazotnes ir ieaudzināta cieņas pilna attieksme pret sievieti, viņi nesaprata, kāpēc Amerikā pret sievieti reizēm attiecas kā pret preci. Piemēram, viņi meiteni pat neuzrunāja kā girl, viņi teica, lady is coming,” tā Laila.

Mūs sarunājoties pārtrauc mazā Hafsa ar skaļu raudāšanu un kaut ko urdu, kas ir mazās tēta dzimtā valoda, saka mammai. Laila atvainojas, ka tūlīt būs atpakaļ, jo meitiņai jānomazgā rokas. Tad atskan – sit down, please! Ar divgadīgo Hafsu viņa sarunājas arī angļu valodā. Pakistānā ir divas valsts valodas un vēl katrā reģionā pa mazai valodiņai, kuru varot saprast, bet visās runāt ir neiespējami.

“Par islāmu es sāku interesēties, kad Saifu vēl nebiju satikusi. Man bija ļoti laba draudzene no Jemenas. Kopā gājām uz mošeju. Minesotā bija arī liela musulmaņu kopiena. Tā es sirdī kļuvu par musulmani. Saifs Amerikā bija biznesa darīšanās. Izrādījās, ka mani draugi ir arī viņa draugi. Tā mēs satikāmies,” skaidrību ieviesa Laila, kuras izvēli kļūt par pakistānieša sievu un mainīt ticību vēl ilgi nesaprata viņas mīļie Latvijā. Ticība ir personiska darīšana

Latviešiem grūti pieņemt it kā pavisam svešos. Daudzi varētu atzīties, ka par savējo vēl nosauktu krievu, vācieti, īru. Tas liktos vienkāršāk, nekā par labu esam atzīt austrumnieku, citas ticības un ādas krāsas cilvēku.

“Kad precējos, domāju, ka varbūt pēc kāda laika mans vīrs būs kristietis, bet sanāca otrādāk,” tā Laila, kura par musulmani kļuva apmēram gadu pēc kāzām, tāpēc nenotikusi kāzu ceremonija baznīcā. Ceļš uz ticību bija citāds nekā uz laulības un kultūras saitēm.

“Tās ir manas attiecības ar Dievu, mana izpratne, kādai jābūt garīgajai dzīvei. Tā ir arī mana izpratne par to, kas ar mani būs pēc tam, kad nomiršu. Reliģija daudz nosaka, hinduismā ir pārdzimšanas cikls, kristietībā – vai nu elle, vai paradīze. Un islāmā, ka tā dzīve, ko šeit dzīvojam, nav mūsu eksistences gals. Kas notiks pēc nāves, ir ļoti svarīgi. Soda dienā neviens klāt nestāvēs, ne vīrs, ne bērni. Tas būs tā – es Dieva priekšā. Arī islāma mācībās ir elle un paradīze, bet tas, ka esmu pieņēmusi islāmu, vēl nenozīmē, ka tūlīt pēc nāves būšu paradīzē. Tur es būšu, jo esmu musulmane, ticu vienam Dievam, bet vai es pirms paradīzes neiešu cauri ellei par to, ko esmu izdarījusi šajā pasaulē?” jautāja un atbildēja Laila, bet bija skaidrs, ka ticību ar prātu nevar saprast, tā jājūt ar sirdi.

“Daudzi domā, ka islāma Dievs ir tāds bargs, nosodošs, bet tur jau izpaužas Dieva lielā mīlestība uz cilvēci, ka viņš neļauj cilvēkiem, kas šajā dzīvē ir bijuši neģēļi, tikt cauri bez jebkā. Ja esi tāds bijis, tad par to būs jāmaksā. Tas ir tāds pamatīgums,” noteica Laila un piebilda, ka cilvēki, kas pieņem islāmu, sāk dzīvi it kā no jauna. Pagātnes darbi vairs nav uzskaitē.

“Kā dzīvi veidoju, bija un ir atkarīgs tikai no manis. No tā, kādas izvēles es izdaru. Kā raugos uz savām attiecībām ar Dievu,” noteica Laila Brence.

Garšvielām bagāta dzīve

“Izvēle, ko es pirms gadiem izdarīju, nebija viegla, bet es veidoju ģimeni. Es biju pārliecināta, ka viņš ir man īstais cilvēks, ka gribu būt ar viņu kopā. Tā bija stipra pārliecība. Tā tas arī ir. To pēc šiem gadiem arī nenožēloju. Toreiz mēs nevarējām palikt Amerikā, Saifam nedeva vīzu, kaut tas bija vēl pirms 2001.gada 11.septembra notikumiem. Mēs nolēmām kādu laiku padzīvot Pakistānā,” stāstīja Laila.

Ģimene dzīvo Karači, kas ir lielākā valsts pilsēta. Vīrs strādā Pakistānas –ASV kopuzņēmumā par ofisa menedžeri, Laila rūpējas par mājas dzīvi, audzina četrgadīgo Uzeru un divgadīgo Hafsu, ir ģimenes žurnāla “Hiba” vecākā redaktore. Tas ir žurnāls, kurš caur reliģisku prizmu skaidro dažādus dzīves notikumus. Pēc sociālā statusa ģimene atrodas vidusslāņa augšdaļā. Pakistānā ir ļoti daudz nabadzīgu cilvēku, daudz mazāk turīgu ļaužu. Nabadzības dēļ pakistānieši ļoti raujoties prom no savas zemes. Tur ir arī ļoti augsts lasīt un rakstīt nepratēju skaits.

“Ja nav izglītības, nav arī darba. Ubagošanu ļoti daudzi uzskata par savu darbu. Bērniem pirmsskolā ir jāiet pat no divu, trīs gadu vecuma. Ir skolas, kur vecākiem maksātu pabalstus par to, ka viņi bērnu sūta izglītoties, bet vecāki izrēķina, ka bērns ubagojot mājās atnesīs vairāk naudas, un no skolas atsakās,” turienes sliktās puses atklāja Laila, kurai kopā ar vīru ir sapnis Pakistānā izveidot meiteņu skolu, jo sabiedrībā valda uzskats, ka sieviete veido nākamo paaudzi. Tas ir sapnis, kura piepildīšanai vajag līdzekļus, tāpat kā ceļošanai, kas būtu otrs ģimenes nepiepildīts notikums.

“Reizēm mums ar vīru liekas, ka raujamies, plēšamies kaut uz pusēm, bet uz priekšu nekur netiekam, tik, cik ieņemam, tik arī izdodam. Viņam ir laba alga, es piepelnos ar žurnālu, bet viss iziet. Tomēr, lai saprastu, kas īsti ir nabadzība, es ieteiktu atbraukt uz Pakistānu, Indiju. Latvijā cilvēki ļoti labi dzīvo. Tās nav salīdzināmas lietas. Te nekur neredz tādu trūkumu. Manuprāt, šeit ļoti liela uzmanība pievērsta materiālajai pusei. Cilvēki ņem kredītus, aizdevumus, ceļ mājas, pērk mašīnas. Tas nav slikti, bet vai tā visa nav par daudz? Dzīve notiek uz kredīta. Musulmaņiem pieder tikai tas, kas pašu rokām nopelnīts. Islāmā ir aizliegta kreditēšana,” sacīja Laila, kurai dzīvošana Pakistānā atklājusi, cik liela vērtība ir ģimenes saitēm, cik daudz no tā, ka zem viena jumta sadzīvo vairākas paaudzes, iegūst bērni.

Pakistānā vīrietim var būt arī divas un vairāk sievas, bet Lailas paziņu lokā neviens to nepraktizē, jo musulmaņu vīrietis ir ģimenes apgādnieks. Kas ticis vienai sievai, līdzvērtīgām lietām jānonāk otras rīcībā. Tas esot sarežģīti, to varot atļauties tikai bagātie arābi. “Vairāk ir tradīcija nepārraut ģimenes saites. Vīrietis gādā par savu ģimenei un saviem vecākiem. Ģimene pārsvarā visur dodas kopā,” tā Laila, kura pašlaik esot lielās ģimenes galva, bet tikai mājās. Viņa gatavojot turienes ēdienus, darbojoties ar bērniem, mājas kopšanā palīdzot kalpotāja. Bieža musulmaņu ģimenēs esot radu ciemošanās, tāpēc Laila nosmej, ka viņas mājā nekad netrūkst ciemiņu. Pie šīs kultūras tradīcijas gan bijis jāiemācās pierast. Vecāki arī pieraduši

“Viņa tiešām ir laimīga,” brīdi paklausoties mūsu sarunā, noteica Lailas mamma Skaidrīte Brence. Viņa joprojām domā, ka meita ir par daudz tālu no Latvijas, jo tik reti iespējams satikties. Vecāki Pakistānā nav bijuši, jo vairs neļauj veselība, bet Lailai braukšana izmaksā dārgi. Taču vecāki ir samierinājušies. Viņi priecājas par mazbērniem un saka, ka tāpat kā Laila par viņiem, arī mamma par meitiņu vakaros noskaita lūgšanu. Abas zina, ka Dievs ir viens, kurš uzklausa.

“Ja nebūtu vīrs no Pakistānas, tad droši vien tur nedzīvotu. Kāpēc tur dzīvoju? Saifam tur ir pienākumi, darbs, ģimene… Ja vīrs varētu dabūt darbu Lielbritānijā, kur ir liela musulmaņu kopiena, varbūt mēs dzīvotu tur? Varbūt pat Sauda Arābijā. Latvijā? Ko viņš varētu darīt Latvijā? Es domāju, ka pagaidām tas nav iespējams. Viena lieta ir mūsu dzīve, bet ļoti svarīgi ir, kādā vidē aug bērni. Ja šādi skatos uz Pakistānu, tad tur bērni ir morāli tādi nevainīgāki, nesabojāti. Un vēl, kā jau teicu, ģimene kā vērtība,” sacīja Laila, lūdzot mūs nogaršot sausās, sāļās austrumnieku uzkodas. Mazie tās ēda ar karotēm, mēs pa šķipsniņai un uzdzerot ūdeni. Arī pie tā ir jāpierod. Pretim svaigam sākumam

Ramadana, gavēņa mēneša, latviešiem oktobra beigas ģimene sagaidīja Latvijā. Viņi bija Rīgā, un Lailu patīkami pārsteidzis, ka tikai vienā no septiņām musulmaņu draudzēm, kas todien svinēja lielos svētkus, bija pulcējušies apmēram pustūkstotis musulmaņu. Pārsvarā gan ārzemnieki, ļoti maz latviešu. Laila zina, ka islāma ticība ir veidota uz ļoti miermīlīgiem pamatiem, tāpēc pati neizprot fanātiķus, pašnāvniekus, kuri dara galu sev un citiem, jo tas pēc islāma ir milzīgs grēks.

“Es vienīgi domāju, ka terorisms ir pretspēks tam, kas notiek rietumos. Nu, kāpēc Amerikā domā, ka turienieši zina, kā vislabāk, vispareizāk dzīvot? Kāpēc viņi vēlas, lai tā dzīvo tik daudzas valstis, cilvēki?” jautājoši mūsos raugās Laila. Viņas sapnis ir doties svētceļojumā un redzēt Meku. Pareizi veikts svētceļojums atbrīvo musulmaņus no pastrādātajiem grēkiem. Grēki iespaidojot to, kā dzīve rit. Viņa atkal gribot būt attīrīta kā nevainīgs, tikko piedzimis bērns.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Pieejamība kā iespēja

00:00
21.06.2024
32

Pietrūkst kopīga redzējuma, kā jāveido dabas takas un dabas objekti, lai tie būtu pieejami ikvienam – ne tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, bet arī māmiņām ar bērniem ratiņos vai vecāka gadagājuma ļaudīm,kuriem pastaigai nepieciešams līdzenāks ceļš un vairāk soliņu, kur piesēst, lai pastaigas laikā atpūstos. Tā, izpētot vides pieejamību kultūras mantojuma objektu, dabas taku, ēdināšanas […]

Jāatgādina, lai neatkārtotos

00:00
20.06.2024
51

14.jūnijs šogad bija lietains. Saule slēpās aiz asaru pielietiem mākoņiem, kad daudzviet Latvijā pieminēja 1941.gada represijās svešumā izvestos. Jaunraunā komunistiskā terora upuru piemiņas vietā priekulieši atcerējās uz Sibīriju aizvestos jaunrauniešus, tos, kuri neatgriezās. “Lasot atmiņas par to nakti, kad pārtrūka daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīve, nevar palikt vienaldzīgs. Un nekur nepazūd jautājumi – par ko, kāpēc. Šodien […]

Aizvadītajā diennaktī vairākas sadursmes

14:33
19.06.2024
42

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 94 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 12 ceļu satiksmes negadījumi, kur vienā gadījumā viena cietusi persona. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 93 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 34 par ātruma pārsniegšanu, kā arī divos gadījumos […]

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē septiņi izsaukumi

14:30
19.06.2024
26

Aizvadītajā diennaktī, laika posmā no šī gada 18. jūnija plkst. 6.30 līdz 19. jūnija plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma septiņus izsaukumus – divus uz ugunsgrēku dzēšanu, četrus uz glābšanas darbiem un viens izsaukums bija maldinājums. Vakar īsi pēc pusdienām ugunsdzēsēji saņēma izsaukumu uz Smiltenes novada Smiltenes pagastu, kur pēc ceļu satiksmes negadījuma bija […]

Satiksimies pie Sīmanīša!

00:00
19.06.2024
89

Vairāki simti cēsnieku un tālumnieku piepildīja Cēsu Maija parku. Viņi pazina Haraldu Sīmani, viņiem patīk viņa dziesmas. Kāds ar viņu dzīvojis kaimiņos, cits kopā mācījies, vēl cits muzicējis vai ciemojies pie viņa kādas baznīcas tornī, varbūt, garām skrienot, tikai sasveicinājies. Ha­ralds Sīmanis ir cēsnieks. Te veidojusies viņa personība, piedzīvota mīlestība, atrasts savs ceļš dzīvē un […]

Švīkas sirds rotaļpagalmā

00:00
18.06.2024
44

Bērni apgūst dažādas vizuālās mākslas tehnikas, bet galvenais ir katra īpašās izpausmes Ar izstādes “Švīkas sirds rotaļpagalmā” atklāšanu CATA kultūras namā vēl vienu māksliniecisko gadu noslēdz Daigas Jirgensones vadītā mākslas darb­nīca “9 kaķi”. Izstādes atklāšana ir kā svētki pēc padarītā darba, kur bērniem ir iespēja pabūt ar saviem vecākiem un vecvecākiem, kā arī gandarījums redzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
17
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
22
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
30
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
25
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
39
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi