Joprojām aktuāls ir jautājums par latviešu humora izjūtu. Daudzi ar balto latviešu skaudību skatās Krievijas televīzijās demonstrētos humora raidījumus, nodomādami – žēl, ka mums nekā tāda nav. Jā, mums trūkst spalvas meistaru, kuri prot radīt patiešām smieklīgus stāstiņus. To atzina arī Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis, kuram jautāju par latviešu humora potenciālu. Viņš atzina, ka ar dziļu cieņu izturoties pret cilvēkiem, kuri darbojas šajā lauciņā: “Viegli kritizēt tos, kuri mēģina kopt šo druvu, bet jāsaprot, ka mums nav rakstītāju, kas uzrakstītu atbilstošus tekstus. Latviešiem ir viens nepārspēts ģēnijs – Dreslers un varbūt daļēji arī Valdis Artavs.
Dreslera panti vēl šodien ir aktuāli, piemēram, šis, kas ir mans iecienītākais: „Dzeršanā tāpat kā karā,Viss ir nejaušības varā. Sākot nevar beigas zināt, Neko nevar aprēķināt.”
Palasot tautas dziesmas un anekdotes, gan rodas iespaids, ka latvieši prot pasmieties par ikdienas situācijām arī ar melnā humora piedevu. Lūk, anekdote: Mežā reiz cērtot malku, vīrs pārcērt kāju. Atbraucis mājās, viņš sūdzas: “Vai, sieviņ, kāda nelaime notika. Zābaks pušu un kāja pušu.” Uz to sieva teica: “Vai velns, varbūt jaunā zeķe arī pušu!”
