Raunas “Kalna Norveļu” māja it kā atrodas ielejā, ja skatās no klēts un kūts puses, bet kalnā, ja veras no kaimiņmājas “Lejas Norveļiem”. Kad īsti māja būvēta un saimniecība iekārtota, nav zināms, bet saimniece Zaiga Spalviņa spriež, ka tas noteikti bijis vismaz 19.gadsimta vidū. “Māju cēlis vīra vecaistēvs Tenis, viņam bija sieva vārdā Biete. Vīratēvs Pēteris “Kalna Norveļus” saņēma kā mantinieks, jo māsa un brālis aizprecējās citur,” stāsta Zaiga Spalviņa, kuras bērni ir piektā paaudze “Kalna Norveļos”. Saimnieks Pēteris bijis taupīgs un iegūto mantojumu godam apsaimniekojis.
Turpat netālu no mājas bijis zirgu stallis, govju kūts, cūku kūts, trīs klētis. “Vienu klēti vīratēvs cēlis, kur kāzas svinēt. Tajā griesti un grīda ir no spundētiem dēļiem. Otrā klētī grīda no baļķēniem, starpās māla kleķis. Tā uzbūvēta bez naglām, ar tapām, “ stāsta
saimniece un piebilst, ka abās klētīs vasarās, kad ciemos sabrauc radinieki, tiek klātas guļvietas. Trešajā klētī tagad glabājas tehnika. Nostāk no mājas ir liels šķūnis, bet mežā pagrabi, izveidoti kā bunkuri.
“Pagrabu uzcēla vien pagājušā gadsimta vidū. Aku izraka tikai 70. gados, ir ļoti labs ūdens. Agrākos laikos to ņēmuši no avota, tā vairs nav. Lopiem ūdenim bijis dīķis,” stāsta Zaiga. Viņas vīramātes krustmeita, cēsniece Laimdota Lakucievska, kura bērnībā bieži ciemojusies “Kalna Norveļos” pie mīļās krustmātes, atceras – māja, kāda bijusi kādreiz, tāda ir tagad. No lielās virtuves, kurā vēl pirms gadiem divdesmit bijis lielais katls, kurā vārīts cūkēdiens, pa labi bijusi neliela ēdamistaba, aiz tās guļamistaba. Tajā trīs gultas gar sienām – krustmātei, viņas vīram un vēl tantei.
“Mājā vienmēr ļoti labi jutāmies,” uzsver Laimdota, bet Zaiga atzīst, ka visi, kuri te ciemojušies, ļoti saldi gulējuši, pat tie, kuri par ciešu miegu tikai sapņo. “Āderes iet gar mājas sienām, istabās nav. Varbūt tāpēc pirms gadiem nācās apakšējo baļķi nomainīt, bija sapuvis,” domās dalās Zaiga Spalviņa un ar lepnumu rāda maizes krāsni. Tajā gan maizi necep, bet uz Ziemassvētkiem Zaiga krāsns mutē liek vairākas piparkūku pannas. Maizes krāsnij tikai neliels remonts bijis, meistars prasmīgi pastrādājis.
No virtuves pa kreisi atrodas istaba, kurā vēl saglabājusies vecu vecā grīda no platiem dēļiem. Aiz tās, kā atceras Laimdota, bijusi aukstā istaba. Nelielā pārbūvē tā palikusi mazāka, nu kalpo kā pieliekamais kambaris. No istabas var nokļūt viesistabā, ko Spalviņi sauc par zāli. Tajā var viesību galdu saklāt cilvēkiem 70. No zāles var nokļūt bijušajā guļamistabā. “Kad ienāc mājā, visas istabas izstaigājot, var apiet apkārt. Istabu plānojums saglabājies, kā kādreiz,” stāsta saimniece un uzsver, ka veicot kādus remontus, vienmēr tiek domāts, kā saglabāt veco. Jumts vienmēr bijis kārtībā, līdz ar to ne sijām, ne griestiem nav nekāda kaitējuma. Zālē sijām izdevies nokasīt kādreizējo padomju laiku krāsojumu, un telpa uzreiz pārvērtusies. Saglabāta arī kādreizējā mājas apkures sistēma, tikai divu krāšņu vietā ir kamīni, pēdējos gados padomju skārda krāsnis nomainījušas ķieģeļu.
“Vecos laikos mājas būvētas, lai ieeja būtu no ziemeļiem, tad vasarā mušas nenāk istabās. Un ieejai jābūt pretēji kūts pusei. Mūsu mājā tā arī ir. Es skatos, lai gultām galvgalis būtu uz ziemeļiem, tad labāka gulēšana,” labas dzīvošanas patiesības atklāj “Kalna Norveļu” saimniece.
Ko nozīmē “Norveļi”, ne Zaiga, ne Laimdota nezina, bet savulaik pāris kilometru attālos kaimiņos dzīvojusi Norveļu ģimene, kurai gan ar Spalviņiem nebijis nekāda sakara.
“Te dzīvoju 14 gadus. Vīramāte aizgāja aizsaulē, māja stāvēja tukša, tad pārcēlāmies. Cik ar vīru varējām, tik remontējām, bērni palīdzēja. Cik te laba vieta bitēm! Katrs, kurš atbraucis ciemos, negrib braukt prom. “Kalna Norveļos” ir kas īpašs. Laikam jau senči zinājuši, kur māju, kur klēti un kūti celt, lai visi justos labi,” domās dalās “Kalna Norveļu” saimniece Zaiga Spalviņa.
Komentāri