Šis gads Latvijā paliks atmiņā ar Dziesmu svētkiem. Gada nogalē pārlapojām stāstus, miniatūras, dzeju, kuru par saviem svētkiem rakstījuši mūsu rajona pašdarbnieki. Lai saglabātu emocijas, kas virmoja Dziesmu svētkos, rajona koordinatori aicināja ikvienu izteikt savas izjūtas. Tēma – “Jo atkal laiks, kad dvēsele vaļā”. Piedzīvotās izjūtas izteikuši Raunas, Priekuļu, Līgatnes, Straupes kora, Cēsu Valsts ģimnāzijas, kora “Vidzeme”, “Beverīna” dalībnieki un citi.
Bagātā un skaistā valodā izteiktas atziņas, vērtējumi, emocijas. Ikkatrā stāstā ir jaušams prieks un mīlestība. Priekuļu kora “Laumas” dalībniece Agita Riekstiņa raksta: “Mēs veidojām savu stāstu. Savi brūklenāju vainadziņi, savs karognesējs, savs “balles” tērps – oranži krekli ar zaļiem lakatiņiem. Savas “lietus” meitas, jo “lietus” vīru Cēsu rajonā nav. Un pašām savs kuģītis, kura kapteinis mūs vizināja, kurp vēlamies…
Rīgā šīs deviņas dienas bija mūsu – gan uz zemes, gan ūdenī, gan debesīs (pie Pētergaiļa).”
Raunas koris interesanti un plaši stāsta par svētkiem. “No “meitiņas kā rozītes” izveidojies “cilvēks – orķestris”, spējīgs darboties gan “Saulē”, gan “Pērkona laikā”, gan “Pie Daugavas”. Dziesmu svētki ir laiks, kad svešais blakus stāvētājs pēkšņi kļūst tuvs un pazīstams,” tā koristi.
Iepriecina un uzmundrina jauniešu rakstītās rindas, kurās uzsvērts, ka tas bija labākais notikums viņu dzīvē. Daudzi dalībnieki raksta, ka guvuši pozitīvas emocijas turpmākajiem pieciem gadiem. Cēsu Valsts ģimnāzijas kora dalībniece Guna Dancīte patiesi un izjusti izteikusi savas sirdsdomas. Tie viņai bija pirmie pieaugušo Dziesmu svētki: “Rīgā mani pārņēma dīvaina un mazliet nereāla sajūta. Uz mums, latviešu tautas nacionālajos tērpos ģērbtajiem, atskatījās gandrīz vai katrs garāmgājējs – gan jauns, gan vecs. Tad sāku apzināties, kas esmu un no kurienes nāku. Laikā, kad pasaulē vairs nav nekādu robežu, ir ļoti svarīgi apjaust savu piederību, savas saknes. Emociju bija tik daudz, ka neko citu nevarēju, kā vien dziedāt un raudāt. Es tāda nebiju vienīgā, jo pa asarai nobira ne tikai kundzei gados, bet arī jaunietei man blakus. Tobrīd biju tik liela notikuma un emociju virpuļa varā, ka man šķita – atrodos pasaules centrā.”
Kora “Vidzeme” dalībniece Marika Voldiņa svētkus uztvēra kā dziedātāju un skatītāju vienotu veselumu: “Imanta Kalniņa “Pūt, vējiņi” laikā ar lukturīšiem raidīja gaismu. Mežaparka estrāde pārvērtās par zvaigžņotu jūru. Šai brīdī bija sajūta, ka skatītāji un dziedātāji saplūst vienā veselumā, vienā garīgi spēcīgā un bagātā tautā.”
Komentāri