Liepas pagasta zemnieku saimniecība “Mētras” nodarbojas ar graudu audzēšanu un pārstrādi. Rudenī tika nokulti ap 150 hektāri labības. 50 hektāros iesēti ziemāji.
“Grūti pateikt, kā pārziemos, tagad tīrumam ūdens virsū. Bet tā ir lauksaimniecība, tas ir risks,” saka saimniecības īpašniece Sarmīte Orehova un piebilst, ka patlaban vispār kaut ko nozarē paredzēt ir ļoti grūti. To neņemas darīt pat speciālisti. Taču ir skaidrs, ka Vidzemē graudu audzētāji spēj izdzīvot tikai tāpēc, ka ir platībmaksājumi.
Jaunpiebalgā “Mētrām” ir veikals, kurā tirgo lopbarību. Tā apgrozījums pēdējos mēnešos krities uz pusi. Ja kādreiz pircēji pētījuši etiķetes, lai uzzinātu, kāds ir lopbarības sastāvs, tagad skaidri prasa to, kas ir lētāks.
“Graudu audzētājs, pārstrādātājs, lopkopēji – tā ir viena ķēde. Tiklīdz vienam ir problēmas, tās ir arī pārējiem,” saka Sarmīte Orehova. No jaunā gada kalte Lizītēs strādā trīs dienas nedēļā. Ja apgrozījums samazinājies, tad arī darba mazāk. “Ko darīt jau būtu, bet jāekonomē, diemžēl arī tā,” atzīst zemniece. Kopā ar veikalnieku Jaunpiebalgā saimniecībā ir septiņi strādājošie, pieredzējuši darbinieki.
“Kaut gatavojam tikai lopbarību, pēdējā laikā uz kalti brauc daudzi ar pāris maisiem un vēlas, lai iztaisām putraimus. Tā nebija kopš 90.gadiem. Toreiz daudzi tā darīja. Ja pašam nav graudu, tagad paņem no kaimiņa, brauc, lai izgatavojam putraimus,” stāsta kaltes īpašniece un piebilst, ka diemžēl viņa nedrīkst gatavot pārtikas putraimus, jo kalte neatbilst prasībām. Lai cik tas dīvaini nebūtu, graudu un gaļas pārstrādei ir vienādi noteikumi. Ar kliju maisu nedrīkst noiet garām putraimu maisam, ja tie paredzēti pārtikai. Par drakoniskajiem Ministru kabineta noteikumiem Sarmīte vien nosaka, ka tie jo īpaši šobrīd būtu jāmaina, jo daudz ko ierobežo. Kad nebija stingrās prasības, Liepas “Mētras” gatavoja putraimus vairumbāzei, putraimu gaņģi strādāja nepārtraukti. Mainījās cenas un vairs nebija vērts to darīt. Tagad vismaz no patērētājiem pieprasījums būtu, bet sniegt pakalpojumu nedrīkst.
“Mētru” laukos visus gadus audzēti griķi. Diemžēl tā arī līdz šim griķu audzētāji nav raduši nopietnas graudu realizācijas iespējas. “ Rudenī minerālmēslu tirgotāji plānoja, ka tonna varētu maksāt jau 700 latus. Parēķināju, ka pārāk dārgi, un rudenī griķus iearu kā mēslojumu,” stāsta zemniece un piebilst, ka saimniecībā griķi vēl ir. Un pavasarī tie atkal tiks sēti. Ja ne ražai, tad zaļmēslojumam
Pirms diviem gadiem “Mētras” iegādājās jaunu kalti. “Pagājušais rudens bija lietains, kalte bija ļoti vajadzīga. Iepriekšējos gados ne. Pērn kaltēšanai tika izlietotas sešas tonnas degvielas, pirms gada pustonna. Kalte nav lēta, bet, lai nopietni strādātu, tā bija vajadzīga,” atzīst “Mētru” saimniece un ir gandarīta, ka uz Lizītēm pērn kaltēt graudus braukuši daudzi, arī no kaimiņpagastiem un tālākas apkārtnes. “Vajadzētu lielu šķūni graudu uzglabāšanai. Bet par to pagaidām nedrīkst domāt. Strādājam izdzīvošanas režīmā. Kad ņēmu kalti, bankai bija jāmaksā 6,7 procenti, un to varēja atļauties, ziemā tie jau uzkāpuši līdz 15,8 procentiem. To nevar ietekmēt, ar to jārēķinās,” saka zemniece un atklāj, ka vislielāko satraukumu rada pārdomas, ko darīt, vai vispār darīt, bet nedarīt taču nevar. Lizītēs viss kolhoza mantojums pamazām pašu rokām pārtapis ražotnē, kurā ir gan dzirnavas, gan putraimu un miltu gaņģi, gan var pārstrādāt griķus.
“Atskaitei vajadzēja prognozēt kredītprocentus, jautāju bankā, par mani smējās, kurš to var pateikt. Cik veiksmīga raža bija pirms diviem gadiem, kad visu iepirka un izveda! Tagad arī Eiropā mazas cenas. Tā ir ekonomika, kuru katrs ietekmēt nevar, bet tā ietekmē katru. Vajadzētu citu sējmašīnu, bet tā nav pašreizējā aktualitāte. Labi, ka vairāk nav ņemti kredīti. Nevar prognozēt, kas būs pēc mēneša. Mēs vēl neesam izmisumā, bet, ja piena cenas vēl kritīsies vai pienu vispār nepieņems, nevienam lopbarību nevajadzēs. Mēs mēģinām no grauda iegūt visu – sēklu, lopbarību,” domās dalās “Mētru” īpašniece un vēlreiz uzsver, ka šis būtu piemērots laiks, lai mainītu MK noteikumus. Savulaik viņa VID samaksājusi sodu, jo pavadzīmē mēneša nosaukumu nebija uzrakstījusi vārdiem, bet cipariem. Bet vai tā lietas būtība? Mazajiem zemniekiem jāļauj strādāt. Lai viņš nav lielražotājs, bet pabaro savu ģimeni, lai viņam nav jāiet uz pašvaldību pēc pabalsta. Lielražošana un mazais ražotājs ir jāatšķir.
“Pavasaris priecē. Kad pavasara smarža gaisā, gribas būt uz lauka, sēt. Tikai nedrīkst domāt, cik tas maksā, tad ir brīnišķīgi,” saka agronome Sarmīte Orehova un piebilst, ja pieprasījums pēc lopbarības un graudiem būs tāds, kāds tas ir patlaban, paliks pāri arī nākamajai sezonai.
“Ceru, ka situācija mainīsies, cilvēki vairāk sāks domāt par pārtiku, atkal sāks turēt lopus. Ceru, ka Ministru kabineta noteikumi, kas cepti kā pankūkas, tiks mainīti, lai neierobežotu pārstrādātāju un patērētāju,” atzīst zemnieku saimniecības “Mētras” īpašniece Sarmīte Orehova.
Komentāri