Liepas pagasta Sarkaņu ļaudis gan viens otram jūt līdzi, gan saka, ka netrūkst viņu starpā neizdarīgo, kuri neizmanto iespējas, lai palīdzētu paši sev, tādēļ ir kā klupšanas akmens kaimiņu dzīvē, jo vienā daudzdzīvokļu namā, vienā sekcijā visiem jāsatiekas un jāsadzīvo.
“Druva” pie viena no Sarkaņu namiem satika kaimiņienes -Dinu Dubiņinu, Sarmu Riņķi, Annu Dorukovu.
“Nekā laba te, Sarkaņos, neatradīsi, un paši neko labu neredzam, ” sacīja Anna Dorukova, solīda vecuma pensionāre, kura kreņķējās, ka nama jumts ir caurs, kāpņu telpā ik pa laikam plūst kanalizācijas ūdeņi, ka ne izbrist.
“Un nevienu tas neinteresē. Esam ciema padomi gan lūguši labot, gan gājuši un bārušies. Viss viens,” tā Anna Dorukova. Kaimiņiene Sarma dzīvo šajā paša namā un līdz šai baltai dienai neizprot, kāpēc viņai un citiem kārtīgiem mājas iemītniekiem, kuri regulāri maksā īri, pašvaldība savulaik nav ļāvusi dzīvokli privatizēt. Daudzi būtu gatavi to darīt, kaut tagad, jāatzīst, dzīvojamā platība ir ļoti nolaista. Par Sarkaņu ļaudīm dzirdēti arī nostāsti, ka bijušajā armijnieku ciematiņā nonākuši tie, kuri nav Liepas centrā par dzīvokli maksājuši, bet Sarma nav viņu starpā. Sieviete visu mūžu kārtīgi strādājusi, bet dzīvojusi īpašnieka mājā. Pirms dažiem gadiem mājas saimnieks palūdzis dzīvokli atbrīvot, tādēļ lūgusi palīdzību pašvaldībā un nonākusi Sarkaņos.
“Kā jūtos, tā dzīvojot? Paveicies, ka laikā, kad ierādīja dzīvokli, piedāvāja arī saimniecības ēku bijušajās armijas noliktavās. To šķūni tagad privatizēju. Dzīvoju arī tajā barakā. Mums tur ir zemīte, esam iekopuši dārzu, jo te jau nav nekā,” tā Sarma Riņķe.
Savukārt gados jaunākā Dina Dubiņina saka: “Man pagaidām iet labi. Slikti, ka darba nav. Jūs neticat, ka darbu nevar atrast? Darītu jebko, kaut būtu apkopēja, bet neņem. Esmu zvanījusi, bijusi uz pārrunām, bet darbā nepieņem,” mazliet aizsvilās Dina un droši vien runāja arī puspatiesībās.
“Mans vīrs dzēra, kad ar bērniem gāju no viņa prom, tad prasīju dzīvokli. Neiedeva Liepā, bet Sarkaņos. Tagad bērni jau lieli, kopā vairs nedzīvojam, bet man te ar visu jātiek galā. Citu dzīvokli nepiešķirs, privatizēt nevaru, īri visu laiku maksājam,” tā Dina. Patiesības labad gan jāvērtē- ja dzīvoklī pierakstīts viens cilvēks, tad pašvaldībai mēnesī par dzīvokli jāsamaksā septiņi, astoņi lati. Malku apkurei iedzīvotāji pērk paši, daudzi ūdeni stiepj no akas. No otras puses, ko pašvaldība jeb ciema padome, kā joprojām pagasta pašvaldību dēvē sarkanieši, par šo īres maksu var izdarīt īpašumu sakārtošanā? Ja to paaugstinātu, tad droši vien tie, kuri Sarkaņos ir bez darba, būtu pirmie, kas nevarētu samaksāt. Sanāk bezizeja.
Komentāri