Ārija un Juris Miķelsoni piesēž ikdienas skrējienā. Abi pensijā, varētu atpūsties. “Nav rasts neko nedarīt,” saka Juris un piebilst, ka, neko nedarot, sēdētu ieputināti, ziema šogad bagāta, bieži nākas takas pie mājas iztīrīt.
“Bērni un mazbērni arī bez teikšanas palīdz, kad nav pašiem savi darbi,” stāsta Inešu pagasta ”Stūrīšu” saimnieks.
Ārija un Juris ir bagātākā ģimene pagastā, izaudzinājuši astoņus bērnus, prieku sagādā 19 mazbērni. “Neviens no mūsējiem nav Īrijā. Trīs tepat Inešos, citi Vecpiebalgā, Rīgā. Visi strādā,” ar gandarījumu saka mamma un skumji pastāsta, ka no Cirstiem 12 kaimiņi strādā svešumā.
“Katros laikos kādam dzīve vieglāka, citam grūtāka. Mamma stāstīja, ka arī Ulmaņlaikā, kuru tā slavējam, nemaz tik viegli nebija. Jāstrādā bijis un būs vienmēr,” domās dalās Ārija, un abi ar vīru ar mīlestību pret ikdienas grūtumu atceras laiku, kad bērni bija mazi.
Ārija strādājusi gan fermā, gan noliktavā, Juris meliorācijā. Agrie rīti un vēlie vakari bija pierasti. “Naktīs bieži bija jāceļas, uz sausā spirta lampiņas sildīju bērniem pudelītes. Māja vienmēr bija pilna ar marlītēm, drēbītēm, kas žāvējās. Pēc darba bija pašu saimniecība, dārzs, siena laiks. Visu paspējām. Arī avīzes izlasīt,” stāsta Ārija. Bērnudārza nebija, pa dienu atvases auklēja Jura tēva māsa, arī abu mammas. “Kā atnācu no darbu, ļāvu viņām arī atvilkt elpu. Gāju uz dārzu, bērni nāca līdzi, cik varēja, ravēja. Visur ņēmu līdzi. Viņi cits citu uzmanīja, un es neizlaidu no acīm,” atceras mamma, bet tētis uzsver, ka vecākiem jāieliek bērniem pamats dzīvei. “Un pamats ir darbs. Darbs un rēķināšanās ar līdzcilvēkiem,” viņš atgādina.
Kurš gan bērnībā nav darījis blēņas un par to dabūjis pērienu! Juris ir pārliecināts, ka tā ir pelnīta alga par to, ko darīt nedrīkst. Vecāki atzīst, ka ne jau par visiem bērnu nedarbiem zinājuši. Daudzus viņi atklāj tikai tagad. Gan to, kā mazie ar lietussargu lēkuši no kūtsaugšas, kā viens otram situši ar āmuru. “Atnāca mājās, skatos, Mārim kaklā trauma. Malkas grēda esot gāzusies. Tagad izstāstīja, ka atraduši patronu un situši. Dzirdot vien, jau sirds ietrīcas,” stāsta Ārija un piebilst, ka vēl tagad ravējot var atrast šķembas, kuras zeme met ārā.
“Skolā mācības kādreiz bija vieglākas. Bet tāpat bija jāpalīdz, ne visu
stundās bija sapratuši. Arī sestdienās bija mācības. Tiesa, toreiz vecākiem nebija jāpērk grāmatas. Burtnīcas maksāja divas kapeikas. Vakarā no Vecpiebalgas autobuss nekursēja, nāca 12 kilometrus kājām. Un cik tad autobusa biļete maksāja! Maija mācījās Rīgā, iedevām desmit latus un pārtiku, nedēļai pietika gan dzīvošanai, gan ceļam,” atceras Juris un piebilst, ka tagad mazbērniem skolai vajag daudz naudas un viņi arī kļuvuši izvēlīgāki. “Kādreiz dzīve bija vienkāršāka, bija jāstrādā un jāpriecājas par to, cik samaksā. Bez savas saimniecības, dārza iztikt nevarēja. Tagad vajag lielu algu un maz darba. Kartupeļus, burkānus, pienu pērk veikalā. Jaunie grib visu dabūt viegli, bez darba,” domās dalās Ārija un piebilst, ka bērni savus bērnus audzina citādāk. Viņa gan šad tad pamācot. Iegaumēt padomu vai ne, katra paša ziņā. ”Jaunatne nav dumja. Viņiem pret visu ir citāda attieksme nekā mums, mūsu bērniem. Datori arī savu paveikuši, daudzas vērtības sajaukuši. Bērniem vairs nav pat rokraksta. Paši nemāk izlasīt, ko uzrakstījuši,” stāsta Ārija. Juris un Ārija ir neizpratnē par visur sludinātajām bērnu tiesībām, kad tiek aizmirsta disciplīna, kārtība, pieklājīga uzvedība un atbildība.
Miķelsonu bērniem skolā paticis. Mamma atceras, kā bariņā nākuši mājās, visa apkārtne skanējusi, kad skaitījuši devīzes. “Skolā problēmu nebija. Lauku bērni ir lauku bērni. Reiz nopirku dēlam pižiku. Skatos, nāk mājās un raud. Skolā nozagts. Aizgāju uz skolu, bet zaglēna māte to jau bija pārdevusi,” stāsta Ārija un piebilst, ka vienmēr dzīvē bijis gan labais, gan tas, kas apbēdinājis.
“Kas tad mums tagad vainas! Darām to, kas patīk,” atzīst Juris. Aizvien ir saimniecība, arī gotiņa, kas daudziem laukos jau ir retums, vistas, pa ziemu sivēns. Mājas solis nav no vieglajiem. “Pensionāram jau vienkārši – paskaties televizoru, paklausies radio un diena vakarā,” smej Ārija un piebilst, ka tā palaisties var ļoti ātri.
Ārijas vaļasprieks ir lupatdeķu aušana. Tie noausti kilometriem. Inesietes darbi redzami Elejas baznīcā. Savulaik gandrīz 40 metrus noaudusi dzejnieces Māras Zālītes mājai. “Mamma auda gan vadmalu, gan lakatiņus. Man patīk. Kad bērni bija mazi, nebija laika, tagad, kad gribu, iesēžos stellēs. Ja apnīk, adu,” stāsta Ārija. Juris pēdējā laikā aizrāvies ar krustvārdu mīklu minēšanu. Dzimšanas dienā dāvanā saņēmis krustvārdu mīklu žurnālus.
“Kāds nu tas laiks ir, tādā jādzīvo. Padomju gados daudz ko nezinājām, atklātība liek dzīvot līdzi un kreņķēties. Tā cūkošanās televīzijā ir par traku,” domās dalās Ārija un izklāj košu lupatdeķi. Tajā gan zilas debesis un rudens lietus pielijusi zeme, gan pīpeņu un zilo zvaniņu uzziedējusi pļava, gan kļavlapu sarkanie akcenti… Kā dzīvē.
Komentāri