Aizvadīta otrā darba birža Ukrainas bēgļu atbalstam, kurā šoreiz bija gan mazāk darba devēju, gan potenciālo darba ņēmēju.
Atgādināsim, ka pirmajā darba biržā aprīlī piedalījās 16 novada uzņēmumu pārstāvji, šoreiz klātienē vakances piedāvāja vien daži darba devēji. Arī darba meklētāju rindas bija jūtami mazākas.
Cēsu novada pašvaldības Uzņēmējdarbības attīstības nodaļas vadītāja Zelma Mičule atzina, ka ne tikai gaidot darba devēju pieteikumus biržai, bet arī pati cenšoties apzināt tos, kuri nebija pirmajā reizē: “Interese ir, darbarokas vajadzīgas daudziem, bet vai nu laika trūkums, vai citi iemesli šoreiz liedza ierasties klātienē. Bēgļu informācijas centrā ir pieejamas uzņēmēju piedāvātās vakances, arī Nodarbinātības valsts aģentūras vakances, bet biržā ir iespēja tikties aci pret aci ar darba devēju, uzzināt visus interesējošos jautājumus.”
“Druva” pārliecinājās, ka šoreiz, vismaz pirmajā stundā, vairums galdu, pie kuriem uzņēmēji tiktos ar darba meklētājiem, palika tukši. Lai arī pieteikušies bija kādi desmit uzņēmumi, ieradušies vien četri: A/S “Cēsus alus”, “Inerce”, “Lādes piens” un “Language Inspired”. Ukrainas darba meklētājiem bija sagatavotas lapas ar vakancēm, ko iesnieguši gan minētie, gan vairāki citi darba devēji, arī tie, kuri bija piedalījušies pirmajā darba biržā.
Šī informācija pie darba, iespējams, palīdzēs tikt Aleksejam, kurš apmēram nedēļu dzīvo Raiskumā. Pēc profesijas elektromontieris viņš vakanču sarakstā izlasīja, ka uzņēmums “Lode” meklē elektriķi, tūlīt sazvanījās un vienojās, ka aizbrauks uz vietas, lai izrunātu iespējamo sadarbību.
“Būs patīkami, ja izdosies atrast darbu savā specialitātē, kura man patīk, ir arī pieredze, strādājot tieši ražošanas uzņēmumā,” saka Aleksejs, atklājot, ka Latvijā ieradies no Mariupoles, kur strādājis vienā no uzņēmumiem, kas tagad piedzīvo nebeidzamu Krievijas armijas apšaudi. Mēnesi dzīvojis kara apstākļos, tikai 24.martā spējis izkļūt no aplenktās pilsētas.
“Esmu ieradies viens, man vēl nav ģimenes, tāpēc bija vieglāk izdzīvot šo šausmīgo mēnesi, kad arvien vairāk izjutām aplenkuma sekas, kad trūka pārtikas, ūdens. Biju laimīgs, ka tiku prom no tām šausmām. Te, Latvijā, visi cilvēki tik mierīgi, nosvērti. Vēl neesmu pieradis pie tā dzīves plūduma, kas šeit,” teica Aleksejs.
Jautāts, vai plāno atgriezties dzimtenē, viņš saka, ka tikai tādā gadījumā, ja varēs atgriezties dzimtajā pilsētā, kas piederēs Ukrainai.
Kokapstrādes uzņēmuma “Inerce” līdzīpašnieks Māris Krūze bija ieradies cerībā atrast kādu darbinieku, informācija uz viņa galda vēstīja, ka ir 15 vakances. Viņš pastāstīja, ka uzņēmumā jau paviesojušies vairāki ukraiņi, taču pagaidām neviens interesi palikt darbā neesot izrādījis: “Varbūt tagad, kad varam izrunāties aci pret aci, būs cits rezultāts.”
Labas angļu valodas zināšanas kā galvenā prasība bija uzņēmumam “Language Inspired”. Uzņēmuma pārstāvis Kristaps pastāstīja, ka šī ir starptautiska kompānija, kas piedāvā valodu pakalpojumus, un viņu klienti ir visā pasaulē: “Ja cilvēkam ir labas angļu valodas zināšanas, varam sākumā piedāvāt darbu valodnieku rekrutēšanā. Šī ir pirmā birža, kurā piedalāmies, patiesībā galvenais uzdevums nav atrast kādu darbinieku, bet redzēt, kāda ir situācija, kādas ir Ukrainas bēgļu vajadzības attiecībā uz darba meklēšanu.”
Savas vakances piedāvāja arī kaimiņu novada uzņēmumi. Tikties ar potenciālajiem darba ņēmējiem bija ieradies SIA “Lādes Piens” fermas vadītājs Kaspars Malcenieks. Uzņēmumam, kas atrodas Limbažu novadā, pieder lielākais slaucamo govju ganāmpulks Vidzemē. Viņš neslēpa, ka laukos ļoti trūkst labu darbinieku, uz vietējiem īsti paļauties nevarot, tie ejot no uzņēmuma uz uzņēmumu pa vairākiem apļiem, bet darbaroku trūkums liekot tomēr atkal un atkal viņus paņemt darbā līdz nākamajam kritiena brīdim.
“Sarunās ar ukraiņiem jūtu, ka viņiem ir bažas, kā būs ar sadzīves praktisko pusi,” saka K. Malcenieks. “Mūsu pluss, ka piedāvājam bezmaksas dzīvošanu, kas rada zināmu interesi par mūsu vakancēm. Darbaroku trūkumu izjūtam visu laiku, tāpēc cenšamies par sevi stāstīt visā Vidzemē.”
Irina, kura ieradusies no Harkivas un jau aptuveni mēnesi dzīvo Cēsīs, saka, ka esot darba meklējumos, taču pagaidām nav izdevies atrast ko piemērotu: “Pēc profesijas esmu grāmatvede, skaidrs, ka profesijā darbu te nedabūšu. Kādu smagu un fizisku baidos uzņemties, tāpēc nāku gan iepazīties ar visām iespējamām vakancēm, gan tikties ar darba devējiem. Protams, domas visu laiku ir pie Ukrainas, gaidu brīdi, kad varēšu atgriezties, bet gaidot būtu labi arī pastrādāt, sapelnīt naudu mājupceļam.”
Pašvaldības pārstāvei jautāju, vai ir kāda atgriezeniskā saite no uzņēmējiem pēc pirmās biržas. Z. Mičule stāsta, ka, sazvanoties ar uzņēmējiem, lai aicinātu uz šo biržu, jautājot par iepriekšējo: “Pieredze dažāda. Ir uzņēmumi, kur ukraiņi jau iekārtojušies darbā, dažviet vēl tiek kārtoti dokumenti, bet esot arī gadījumi, kad ukraiņi kādu brīdi pastrādājuši, tomēr sapratuši, ka darbs nav viņiem piemērots.
Piedāvāto vakanču ir krietni vairāk nekā to, kuri vēlētos uz tām pieteikties. Viens no iemesliem, kāpēc darbiniekus neizdodas atrast, ka tiek piedāvāts mazkvalificēts darbs, smags fizisks darbs, ne visi tam gatavi. Darba vietu ir daudz, piedāvājums dažāds, viss atkarīgs no pašiem darba meklētājiem.”
Komentāri