Valstī noteikts, ka trūcīga ģimene ir tā, kuras mēneša ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par 90 latiem jeb mazāki par pusi no valstī noteiktās minimālās mēneša algas. Ja nodarbojamies ar bezkaislīgiem matemātiskiem aprēķiniem, tad ģimene, kurā ir četri cilvēki – vecāki un divi bērni – trūcīgas ģimenes statusu var saņemt, ja viņu mēneša ienākumi nepārsniedz 360 latu. Summa ir maza, bet to ģimeņu skaits, kuras iztiek ar šādu naudiņu, strauji pieaug. Tajā pašā laikā valstī aprēķinātais iztikas minimums jau ir minimālās algas apmērā.
Speciālisti teikuši, ka iztikas minimums jādefinē nevis mākslīgi, ar aprēķiniem no augšas, bet katram mūsu valsts iedzīvotājam pašam. Vienam iztikas minimums ir braukt uz darbu ar automašīnu, paēst pusdienas, izmantojot sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus, un nedēļas nogali pavadīt kopā ar ģimeni, apmeklējot kino, citam tas robežojas ar Maslova piramīdas pirmajiem pakāpieniem – būt paēdušam, būt siltumā, un viss, kas sniedzas pāri fizioloģisko vajadzību apmierināšanai, ir norakts dziļi sirdī kā nepiepildāma vajadzība.
Aiz skaitļiem atrodas cilvēki
“Druva” sazinājās ar vairāku mūsu rajona pagastu pašvaldību speciālistiem un noskaidroja, ka visur situācija līdzīga – trūkums aug augumā. Dramatiskākie skaitļi saņemti no Cēsu pašvaldības sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūras, kur sociālās palīdzības organizatori mēnesī apkalpo vairāk nekā 300 klientus, pabalstu izmaksai jau piešķirti aptuveni 26 tūkstoši latu. Speciālisti salīdzina, ka iestādes uzgaidāmajā telpā nereti izskatās kā lielveikalā, jo klientu ir ļoti daudz un viņiem jāgaida rindā.
Lai nodrošinātu nemainīgi kvalitatīvu pakalpojumu, tiek domāts par sociālās palīdzības organizatoru skaita palielināšanu, bet arī pašvaldības budžets ir robains.
Šobrīd aktīvs trūcīgas mājsaimniecības statuss ir 112 ģimenēm, par maznodrošinātām atzīta 31 ģimene. Lielākais trūcīgo ģimeņu skaits reģistrēts janvārī – 55 (salīdzinājumam – 2008. gadā tādas bija 20), februārī reģistrētas arī 12 maznodrošinātas ģimenes. Un viens no pabalstiem, kuru var saņemt trūcīgas ģimenes, ir pabalsts garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai, kas nereti ir ģimenes vienīgie ienākumi. Garantētā minimālā ienākuma pabalsts ir 37 lati katram ģimenes loceklim. Tādi skaitļi un situācijas ir viens no mūsu pilsētas sociāli ekonomisko situāciju raksturojošiem faktiem. Kas notiek laukos?
Katra pašvaldība meklē atšķirīgus risinājumus, tiek pieņemti jauni saistošie noteikumi. Garantētā minimālā ienākuma un dzīvokļa pabalsts ir no valsts noteikta prioritāte, kas pildāma. Vairākas pašvaldības cenšas daļēji apmaksāt iedzīvotāju ārstniecības izdevumus, nodrošināt bērnus ar brīvpusdienām, kāda ierēķinājusi līdzekļus negaidītām krīzes situācijām.
Trūkums nav netikums, bet kaitē
Kas notiek, ja vecāki ir bez darba un ģimenē aug divi mazi bērni? Kā ģimene iztiek?
Neoficiālās sarunās “Druva” uzzināja par kādu ģimeni Dzērbenē, kura knapinās jau vismaz pusgadu. Bērnu tēvam nav darba, mamma, dzīvojot mājās, rūpējas par diviem dēliem – viens mācās skolā, otrs puisītis ir divus gadus vecs. Ģimene jau ilgi piekopjot kartupeļu diētu. Un ironijai nav vietas, jo, kad “Druva” paviesojās pie bērnu mammas Sandras, uz plīts cepās kartupeļu pankūkas. Bērnu naudiņa arī tobrīd vēl nebija ienākuši. No bezdarbnieces pabalsta, kurš sākotnēji bija aprēķināts pēc minimālās algas, kādu Sandra pelnīja pagasta pasta nodaļā, vairs izmaksā tikai ceturto daļu, ņemot vērā pabalsta izmaksas noteikumus. Summa rūk proporcionāli bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilgumam. Pēc mēneša tās vispār nebūs. Sandra bija sarēķinājusi, ka viņiem uz visiem četriem martā nav sanācis pat 70 latu.
Bērnu tēvs Agris stāsta, ka pērn līdz rudenim strādājis mežā un palīdzējis saimniekiem, kuri maksājuši „uz rokas”. “Kur laukos atradīsi oficiālu darbu?” tā Agris. Risinājumu ģimene nezina. Sandra varētu iet strādāt, bet darba neesot, viņai piedāvāts pārkvalificēties bezdarbnieku kursos, bet nav naudas, lai izbraukātu uz Cēsīm. Vasarā iešot strādāt par vēdera tiesu pie kaimiņiem, tā tikšot pie kartupeļiem, dārzeņus ģimene izaudzējot pati, ogu un sēņu laikā cītīgi dodoties uz mežu. Tas arī pārtikas avots. Agris stāsta, ka gaida vasaru, varbūt būšot darbs mežā. Tajā pašā laikā vecākais dēliņš Jānis ir skolnieks un, pēc vecāku teiktā, labi mācās Taurenes pamatskolā, mazajam Intaram būtu nepieciešama rūpīgāka medicīniskā aprūpe, bet naudas trūkuma dēļ vecāki to atliek.
Kā šīs ģimenes situāciju vērtē Dzērbenes pagasta pašvaldībā? “Druva” uzklausīja sociālā darbinieka Ivara Saksa viedokli, kurš atzina, ka ģimene ir nonākusi sarežģītā situācijā, bet ne bez pašu vainas.
“Bērnu mammai vēl nesen darbu piedāvāja pastā, bet viņa atteicās. Negribot par tik mazu algu strādāt. Ģimenei esmu vairākkārt teicis, ka jānoformē visi dokumenti, vīram bezdarbnieka statuss, lai varētu saņemt GMI. Tā mēneši iet, viņi neko savā labā nedara. Un, ja Agris pateiks, ka nepiedalīsies sabiedriskajos darbos pašvaldībā, un nemeklēs darbu, tad neko arī viņi nesaņems. Arī GMI ir jāpiešķir, ja ģimene kaut ko pati savā dzīvē vēlas mainīt,” sacīja Ivars Sakss. Bet tajā pašā laikā šobrīd neviens nezina, kur Dzērbenē atrast darba vietu – oficiālu vai neoficiālu. “Situācija ir švaka. Pašvaldības budžets samazinājās, uz pusi mazāk ir līdzekļu sociālajām vajadzībām. Nav pagastam naudas, arī iedzīvotājiem nav naudas medikamentu iegādei, pārtikai,” kritiski situāciju raksturoja sociālais darbinieks un piebilda, ka ne jau tikai šī ģimene ir rūpju objekts. Pēdējā laikā palīdzību meklē vientuļās mātes, vairāk iedzīvotāju kārto trūcīgā statusu. Arvien vairāk cilvēku paliek bez darba un neredz izeju.
Sandra un Agris nenoliedz, ka sociālais darbinieks ne vienu reizi vien ir bijis viņu mājās, atvedis kaut ko no humānās palīdzības mantām, arī pāris bundžas šķīstošās putras mazajam, par dokumentu nekārtošanu vecāki neko nesaka. Iespējams, ka tā ir viņu neizdarība, dokumenti trūkuma nastu vismaz minimāli mazinātu. Taču ģimene pateica – doties uz pašvaldību nav nekādas jēgas un runāt ar tās darbiniekiem arī ne. Iespējams, tas ir vien emocionāls apgalvojums. Bet ja ne? Kad sociālais darbs vēl citreiz būs tik vērtīgs un nozīmīgs, kā pašreizējā situācijā? Un varbūt jāpacenšas ja ne vecāku, tad bērnu dēļ. Jo mēs taču zinām, ka mūsu negribēšana reizēm ir lielāka par nevarēšanu.
Jaunās māmiņas nesaprot valsti
Astoņi lati ir daudz vai maz? Un ko jaunai ģimenei nozīmē simts latu plusā vai mīnusā pie mazuļa pūriņa naudas? Par trūkumā slīgstošajām ģimenēm sanāk rakstīt laikā, kad valdībā raisījusies diskusija – kā ietaupīt, mazinot atbalstu jaunajiem vecākiem. Pagaidām gan nepopulārie lēmumi vien diskutēti, bet nav pieņemti.
“Par astoņiem latiem, ko mēnesī maksā kā valsts noteikto pabalstu, pirms pāris gadiem man nebūtu nekāda prieka, bet tagad arī šie latiņi mēneša beigās var būt ļoti nepieciešami. Valsts pabalsts ģimenēm ir vajadzīgs. Un minētie 100 lati pie pūriņa ir ļoti daudz,” sprieda cēsniece Irita Vendzelovska, kura pašlaik auklē četrus mēnešus veco Martu Ievu. Aizstāvot sievietes, kuras vēl tikai plāno grūtniecību, runāja arī Ilze Devene un Baiba Akerlinda.
“Vai kāds ir padomājis, ka šo naudiņu plāno atņemt visām māmiņām – trūcīgām un turīgākām. Laukos ir ģimenes, kurām bērnu nauda ir vienīgie ienākumi. Pareizi vai nepareizi, bet tāda ir dzīve,” sacīja Ilze, bet Baibai ir cita pieredze, viņas pusgadu vecais dēliņš dzimis Zviedrijā, šajās dienās abi ciemojas Latvijā.
“Situāciju Latvijā un Zviedrijā nevar salīdzināt. Tur vecāki saņem apmēram 70 latu pabalstu mēnesī par katru bērnu, kamēr viņš nav sasniedzis pilngadību. Man ir neiespējami iedomāties, ka Zviedrijā krīzes laikā kāds varētu pat iedomāties – taupām uz bērnu un veco cilvēku rēķina. Tur bērni un sirmgalvji ir svēta lieta,” tā Baiba. Abas gados jaunās sievietes, kuras ir divu bērnu māmiņas, neslēpa, ka pašlaik rūpīgi apdomātu un, visdrīzāk, sacītu grūtniecībai nē, arī tad, ja bērniņu ļoti gribētos. Un, visticamāk, tādu lēmumu būtu pieņēmušas arī daudzas sievietes, kuras ir gaidībās.
“Manā paziņu lokā ir 12 sievietes, kuras gaida bērnu, arī man meitiņa ir zem sirds. Cenšos nedomāt par to, kas pašlaik notiek valstī, jo prieks par gaidāmo mazuli ir nesalīdzināms. Tomēr ne mūsu ģimene, ne tās sievietes, ar kurām esmu runājusi, nav drošas par to, kādā valstī vasarā piedzims mūsu bērni. Te viss tik krasi mainās un situācija pasliktinās,” tā Andra Magone un piebilda, ka daudzas topošās māmiņas noteikti neskaita latus, daudzas joprojām atzīst, ka astoņi lati ir štrunts, ja ģimene nav mazturīga. Bet Andra sapratusi – viņai nebūs bērna piedzimšanas pabalsta no Cēsu domes. Ja pūriņu noīsina arī valsts, tad tie ir 200 lati mīnusā, un šādu summu, par kuru var nopirkt mazajam vajadzīgo, par nieku vairs nenosauksi.
Un varbūt, trūkumu ģimenēs pētot, stratēģiski skaudrākā atziņa – neviena no satiktajām māmiņām neteica – mani bērni noteikti augs un dzīvos Latvijā. Varbūt šajos vārdos slēpjas krīzes smagākās sekas.
Komentāri