Padomju laika īpaši slepenais objekts ar segvārdu “Pansionāts” mūsdienās piesaista interesentus no visas pasaules un ar savu pagātnes laiktelpu aizved cilvēkus neierastās sajūtās. Turpretī arhivārei un gidei Margaritai Plūksnai bunkurs ir darba vieta un vēstures liecība par to, kas varēja notikt, bet, par laimi, nenotika.
Rehabilitācijas centra “Līgatne” teritorijā zem zemes atrodas labiekārtots bunkurs 200 kvadrātmetru platībā, kuram slepenības zīmogu noņēma tikai 2003. gadā. Tas ir izbūvēts pagājušā gadsimta 80. gados politiskās un valsts varas elites vajadzībām, valsts vadīšanai atomkara gadījumā.
“Par bunkura gidi strādāju kopš 2005. gada, tas notika tīras nejaušības dēļ. Togad ironiskā kārtā saslima visi gidi un mani palūdza izpalīdzēt. Tā tas sākās, un nevajadzēja daudz, lai šis darbs iepatiktos,” stāsta Margarita Plūksna.
Cilvēkus interesē ne vien pats bunkurs, bet arī tā stāsts, kas vēl arvien tiek papildināts un apkopots: “Atklājot bunkuru publikai, mums bija ļoti skopa informācija. Vēl tagad visi gidi pieturas pie pamatinformācijas un atbild uz jautājumiem, kad, kā un kādam nolūkam šis bunkurs celts. Tas apjoms un informācija, ko pašlaik spēju izstāstīt interesentiem, nākusi un uzkrājusies ar gadiem. Visvairāk informāciju iegūstam, balstoties uz cilvēku interesējošiem jautājumiem. Piemēram, kāds kungs vaicāja, cik dziļa ir bunkura aka. Sākām interesēties un pēc dokumentiem uzzinājām, ka bunkura aka ir 150 m dziļumā. Šādi un līdzīgi tūristu jautājumi vedina pretī vēl neizzinātiem faktiem.”
Margarita saka, ka vecāka gada gājuma viesiem šis bunkurs ir kā atgādinājums, kā vēstījums no pagātnes un viņi spēj uztvert lietas ar klātbūtnes sajūtu, kamēr jauniešiem jāstāsta daudz vairāk fona informācijas. Tomēr visunikālāk ekskursiju un gida stāstījumu uztver ārzemnieki. Margarita Plūksna: “Tas ir aukstā kara bunkurs, kādus tolaik cēla gan Lietuvā, gan Igaunijā, vienkārši citur tie nav saglabājušies. Ārzemnieku acīm šis ir unikāls objekts ar savu vietu, labo stāvokli un vēsturisku interjeru.”
Stāstot ārzemju viesiem, cik nopietni pret kara draudiem izturējās padomju laikā un kā mācību procesā bija iekļautas elementāras pamatzināšanas par atomkaru, uzlidojumiem un medicīnisko palīdzību, ārzemnieki mēdz gidei uzdot jautājumu, no kā tad, galu galā, mēs esam baidījušies. “Tad es viņiem atbildu – mēs baidījāmies no jums, un viņi saka – Hello! Esam klāt!” stāsta gide.
Margarita atzīst, ka viņai ļoti patīk šis darbs, ja uz darbu būtu jāiet, sevi pārvarot, nekas viņu nevarētu piespiest to darīt: “Kopš 1997. gada rehabilitācijas centrā strādāju par arhivāri. Man patīk arhivāra darbs. Diemžēl bunkura arhīvi vairs nav pieejami, jo, kad Guntis Ulmanis nāca pie varas, seifus iztukšoja un dokumentus izveda tāpat kā padomju armiju, ieskaitot šifrēšanas mašīnas, noklausīšanās ierīces un citas lietas. Izklausās nedaudz politizēti, taču tā notika, un tāds bija gan likums, gan līgums.”
Kundze saka, ka nākotnē gidiem šis bunkurs būs īsts izaicinājums, jo gados jaunie gidi, kas izmēģinājuši Līgatnes slepenajā bunkurā pastrādāt, sastopas ar dīvainu pretreakciju – tūristi viņus neuztver nopietni: “Mums ir bijuši jauni, atraktīvi cilvēki, kas iemācījušies tekstu no galvas un to var norunāt visās vajadzīgajās valodās, bet viņu vecums nespēj iedot ticamību. Tūristi vienkārši nenotic gados jaunā gida stāstījumam, turpretī mēs, vecais padomju laiku kalums, varam pēc atmiņām izstāstīt, kā bija, kā dzīvojām. Tas laiks bija mana jaunība.”
Gida darbs ir atbildīgs ar to, ka visiem nosauktajiem faktiem jābūt balstītiem uz pagātnes liecībām, dokumentiem, detālplānojumiem, un tā ir īsta māka šādu smagu vēstures lappusi izstāstīt saistošā veidā. “No grupām, kas brauc atkārtoti, esmu dzirdējusi vēlmi pēc viena konkrēta gida, kura stāstījums viņiem paticis vislabāk. Mans mērķis ir cilvēkus ieinteresēt tik ļoti, lai viņi atgrieztos. Tikai tad varu teikt, ka man kaut kas ir izdevies,” saka Margarita.
Komentāri