Latvijā top spēlfilma par Dziesmusvētkiem “Zeme, kas dzied”. Režisors Māris Martinsons un scenārija līdzautors Dainis Īvāns caur 150 gadus seno vēstures skatījumu vēlas atgādināt, kāpēc reizi piecos gados tūkstoši latviešu satiekas Dziesmusvētkos.
Šie svētki ir liela daļa no mūsu tautas identitātes, kas nav radusies caur ciešanām, bet tieši pretēji – caur mīlestību un gaišu skatu nākotnē.
Filmas radošā grupa strādāja arī Lielstraupes pilī. Pils pamatīgās koka kāpnes pielāgotas, lai filmētu notikumus tā laika Latviešu biedrības namā. Producenti uzsver labo sadarbību ar pils kolektīvu un atzīst, ka tādā ēkā, kāda pils ir patlaban, nav sarežģīti kādu telpu piemērot filmas vajadzībām.
“Braukājām pa Latviju, meklējām filmēšanas vietas. Latviešu biedrības nams filmā tiek komplektēts – Straupes kāpnes, nama kabinets bija uzbūvēts Rīgā, “Cinevillā” būs fasāde,” atklāj producente Linda Krūkle un uzsver, ka filmēšanas grupa apzināti cenšas filmēt daudzviet Latvijā, tā iesaistot Dziesmusvētku kopienu no dažādiem novadiem. Straupē filmēšanā piedalījās vīru koris “Cēsis” un valmierieši.
Par ko tad būs filma? L.Krūkle atklāj, ka sākumā filmu redzējuši citādu. “Tad sākās pandēmija. Tā atklāja citas nokrāsas. Toreiz Dziesmusvētku dalībnieki sanāca kopā, gāja gājienā, nezināja, kur ies, kā būs. Pieņemu, ka gaidāmajos Dziesmusvētkos arī būs mazliet sirreāla sajūta, atgādinot vienotību, kopā būšanu un laiku, kad dzīvojām, netiekoties mēģinājumos,” pastāsta producente un piebilst, ka Dziesmusvētki viņai ir personīgas sajūtas, jo pati ir koriste.
“Filma pievēršas būtiskiem aspektiem svētku tradīcijas tapšanā. Tā ir pietiekami tāla, bet arī pietiekami tuva pagātne, par kuru ir saglabājies daudz detaļu, caur kurām varu atklāt notikumus un tēlus. Viņi visi bija dzīvi cilvēki ar savām vājībām un stiprajām pusēm. Dziesmusvētki saliedēja sabiedrību. Apvienojās vīriešu un sieviešu kori no teju visiem novadiem. Sieviešu iesaistīšana pirmajos latviešu Dziesmusvētkos bija tam laikam progresīvs solis: viņas nevis palika mājās pie darbiem, bet kopā ar vīriem devās uz Rīgu un piedalījās svētkos. Tieši šī apvienošanās un spēja ātri organizēties, pieņemt neordinārus un ambiciozus lēmumus ir tas, kas tolaik palīdzēja izprast, kas ir latvieši. Arī mūsdienās varam vairāk, ja esam vienoti un drosmīgi savās izvēlēs. Tādēļ ir svarīgi tādus stāstus vēstīt un mudināt apzināties, ko mēs kā tauta spējam un ko jau esam paveikuši,” tā par filmas tapšanu izsakās režisors Māris Martinsons.
L.Krūkle atklāj, ka filmā tiek parādīta arī Latvijas himnas nozīme. “Zinot vēsturi, vairs nevar būt jautājumu, kāpēc tā ir mūsu himna. Ja nebūtu šo svētku, nezinām, vai būtu neatkarīga Latvija, vai mēs sevi identificētu ar latviešiem. Filmā ir vārdi: “Daugava var šķirt Vidzemi no Kurzemes, bet ne latvieti no latvieša.” To sajūtu, kad no dažādiem novadiem cilvēki satikās, dziedāja vienas dziesmas, nav viegli izstāstīt,” teic producente.
Filmā piedalās aktieri Vilis Daudziņš, Andris Bulis, Ainārs Ančevskis, operdziedātāja Marina Rebeka un citi pazīstami aktieri. Vienā no galvenajām lomām igauņu aktieris Prīts Pius. Protams, latviešiem uzreiz jautājums, kāpēc vēsturiskā filmā par latviešiem nozīmīgā lomā aicināts igauņu aktieris. L.Krūkle atgādina, ka režisors vispirms meklē personāžu, kādu iztēlojies. “Igaunijā Dziesmusvētki notika četrus gadus agrāk nekā mūsu svētki. Daudzi Cimzes skolnieki ir igauņi, kā personāžs viņš varēja arī būt igaunis, jo tajā laikā bijām Vidzemes guberņā. Dziesmu svētki ir ierakstīti UNESCO kā Baltijas valstu svētki. Filmā ir arī aktieris no Lietuvas,” skaidro L.Krūkle un uzsver, ka ir jau viegli ierauties – mēs paši -, bet vai tas pareizi.
Vilis Daudziņš atveido Latviešu biedrības nama pirmo vadītāju, kurš kritis biedru nežēlastībā, tomēr viņš ir pieaicināts, lai kopīgi rīkotu svētkus. “Ir tāda īsti latviska situācija, kad viena daļa nevar ciest otru daļu, bet lielās kopīgās lietas labad ir ar mieru pieciest kompromisus un otru personu otrā telpā,” teic Vilis Daudziņš, Bernharda Dīriķa lomas atveidotājs.
Ne kā vēsturnieki, bet cilvēki, kuri grib izzināt, filmas veidotāji savākuši daudz informācijas par Dziesmusvētkiem un turpina to darīt.
“Kādus iedomājamies svētkus – gājiens, tautastērpi, vainagi, ziedi. Pirmajos svētkos nekā tāda nebija. Katram mums ir savi priekšstati, mīti. Gribam tos kliedēt. Intervējam cilvēkus, kuri stāsta ne tikai par mūziku, Dziesmusvētkiem. Ar šīm sarunām, kas pieejamas “Zeme, kas dzied” mājaslapā, gribam dot populārzinātnisku ieskatu tā laika sabiedrībā. Ir jāsaprot konteksts, kāpēc varēja rasties svētki. Ekonomikai, folklorai, likumiem bija jāsakrīt. Eksperti katrs analizē savu jomu, kā tā ietekmēja,” pastāsta L.Krūkle.
Paredzēts, ka filma “Zeme, kas dzied” nākamgad ieskandinās Dziesmusvētku 150. jubileju.
“Var droši apgalvot, ka 1873. gada 26.-29. jūnijā 1003 dziedātāju, 45 koru vadoņu, savu 10 000 skatītāju un pāris desmit tiešo svētku rīkotāju kurtā “uguns kvēle” pusotrā gadsimtā pārtapusi nozīmīgā, ja ne pašā svarīgākajā latviskās identitātes, pašlepnuma un Latvijas valsts dzīvotspējas zīmē,” teicis filmas scenārija autors Dainis Īvāns.
Komentāri