Problēmas un riski vērojami ne tikai Latgalē, bet arī šķietami labvēlīgākos Latvijas reģionos, pētījumā “Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ' (Latvijas reģioni 2004-2012)” raksta Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Bičevska.
Viņa uzsver, ka Latvijā ir nozīmīga plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp centrālo daļu – Rīgu un Pierīgu – un pārējo teritoriju, īpaši Latgali.
Latgalē jau vēsturiski ir zemākas vidējās algas, un šīs algas lielā mērā noteikušas arī citu ienākumu zemāku līmeni – pensijas, bezdarbnieku un citus pabalstus. Latgalē ir krietni augstāks bezdarbs, bet, neraugoties uz to, uzņēmējiem trūkst kvalificētu darbinieku. “Tas savukārt attur arī citus uzņēmējus šajā reģionā attīstīt savu rūpalu. Veidojas tāds kā apburtais loks, kuru tirgus pašregulējošā loma var nespēt lauzt,” skaidro ekonomiste.
Viņa uzskata, ka, ņemot vērā krietni sliktākus rādītājus Latgalē un minēto apburto loku, speciāla plāna veidošana šī reģiona attīstībai šķiet pamatota.
Tomēr analīzes gaitā atklājies, ka līdzās kopējām un visaptverošām problēmām valsts mērogā katrā reģionā ir specifiskas iezīmes, kas katra var prasīt īpašu plānu. Šāda atšķirīga, bet ne mazāk satraucoša situācija ir Pierīgā.
Plašāk izmantotie makroekonomiskie rādītāji – bezdarba līmenis, iekšzemes kopprodukts, investīcijas un komercdarbības aktivitāte – Pierīgai uzrāda salīdzinoši labus rezultātus. Vidējam Pierīgas iedzīvotājam ir laba izglītība, samērā augsti ienākumi, labs un plašs mājoklis. Tomēr šie dati neko neatklāj par šo mājsaimniecību grūtībām segt kredītmaksājumus, mājokļa uzturēšanas un transporta izdevumus cenu un nodokļu pieauguma un straujāk sarukušo ienākumu dēļ.
Šie ir svarīgi aspekti, kas jāņem vērā politikas plānu izstrādē, jo emigrācijas risks Pierīgas iedzīvotājiem pašlaik varētu būt pat augstāks nekā citviet Latvijā. Papildus tam, vērtējot Pierīgas iedzīvotāju pirktspēju, jāpatur prātā augsto ienākumu nevienlīdzība reģionā, kas tāpat var palikt slēpta kopējos rādītājos, uzsver Bičevska.
Arī Vidzemē situācija ir tālu no vēlamās. Vairāki iedzīvotāju aptauju rezultāti pēdējā laikā iezīmē mājsaimniecību finanšu situācijas pasliktinājumu, atsevišķos gadījumos uzrādot sliktākus rezultātus nekā Latgalē.
Turklāt vissliktākie rādītāji ir jautājumos, kurus varētu uzskatīt par pirmās nepieciešamības izdevumu pozīcijām, – vidzemniekiem ir grūtības atļauties ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis (vai ekvivalentu veģetāro ēdienu) katru otro dienu un uzturēt mājokli siltu. Tas varētu būt saistīts ar atšķirībām pilsētnieku un laucinieku rocībā – Latgalē ir divas republikas pilsētas, bet Vidzemē – tikai Valmiera. Tātad, straujāk pasliktinoties iedzīvotāju finanšu situācijai lauku teritorijās, tas spilgtāk atspoguļosies Vidzemes datos.
Analizējot situāciju Zemgalē, Bičevska norāda, ka šajā reģionā ir nozīmīgs kredītņēmēju īpatsvars un, iespējams, krīzes laikā atliktu remontdarbu dēļ 2010.gadā nozīmīgi palielinājušās problēmas mājokļiem – biežāk tiek minētas problēmas ar tekošu jumtu, trupēm, mitrām sienām, grīdām u.c.
Šajā reģionā samērā prāvu patēriņa daļu veido transporta izdevumi – zemgalieši tikai nedaudz atpaliek no Pierīgas iedzīvotājiem gan to mājsaimniecību īpatsvarā, kuru rīcībā ir auto, gan veikto ceļa attālumu ziņā. Tas nozīmē, ka gan mājokļu uzturēšanas izdevumu, gan degvielas cenu ietekme ir nozīmīgs slogs ģimenes maciņam, turklāt atšķirībā no latgaliešiem un vidzemniekiem zemgalieši retāk “ietaupa”, iegādājoties nelegālu degvielu.
Kurzemē ir samērā labi investīciju rādītāji – gan ārvalstu investīcijas, gan Eiropas Savienības un citu atbalsta fondu finansējums, kas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pēdējos gados ir bijis visaugstākais Latvijā. Tas ir bijis nozīmīgs atspaids krīzes negatīvās ietekmes mazināšanā. Straujāka ekonomiskās aktivitātes krituma amortizējoša loma bijusi ostām un lielajiem eksportējošajiem uzņēmumiem, kā arī izaugsmes gados aizsāktiem investīciju projektiem.
Tomēr pēdējā laikā ne viss Kurzemē izskatās tik pozitīvi – reģionā ir augsts ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju darbaspējas vecumā un zems pašu darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Nodarbinātības līmenis atšķirībā no pārējiem reģioniem pēdējā laikā uzrāda drīzāk stagnējošu dinamiku.
Rīgas situācija kopumā ir krietni labāka nekā citviet, te ir plašākas darba iespējas un augstāki ienākumi, norāda ekonomiste.
Tomēr arī šeit ir “darvas karotes”, proti, nekustamā īpašuma nodokļi aug, kas daudzkārt augstākas kadastrālās vērtības dēļ rīdziniekiem var sagādāt pamatīgas galvassāpes. “No nevienlīdzības mazināšanas un nodokļa sloga pārcelšanas uz patēriņu un īpašumiem viedokļa tas ir pareizs virziens, tikai jāseko, lai pāreja būtu pakāpeniska un neizpaliktu arī samazinājums darbaspēka nodokļos,” skaidro ekonomiste.
Varētu cerēt, ka situāciju uzlabos straujāka tautsaimniecības atveseļošanās – nodarbinātība palielinās, pakāpeniski sākušas augt arī algas. Tomēr arī šai nākotnes izaugsmei ir savi draudi – Rīgā pēdējos gados krietni palielinās demogrāfiskās slodzes līmenis jeb līdz un virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Šī tendence rada jautājumu, vai uzdotais sociālā atbalsta tonis, kas tiešā veidā veicinājis demogrāfiskās slodzes kāpumu, ir noturams ilgākā laika posmā.
Pētījumā arī secināts, ka reģionu sniegumu ietekmē dažādi faktori, piemēram, lielu uzņēmumu klātbūtne, lielo pilsētu īpatsvars, uzņēmējdarbības nozaru struktūra.
“Te ir līdzība ar Ziemassvētkos nereti skaitītās tautasdziesmas vārdiem – pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši – Latvijas teritoriju uzlūkojot līdzībā ar pīrāgu, kam pamatīgu kumosu izgrauzis Rīgas jūras līcis. Reģionālās attīstības politikai ir jābūt tai prasmīgai pavārei, kas uzrauga temperatūru plītī un pagroza pannu tā, lai Latvijas rausis ceptos vienmērīgi zeltains un tālāk no Rīgas tas nebūtu ne nabags, ne apdedzis,” akcentē Bičevska.
Viņa skaidro, ka iedzīvotāji vai ražotnes nebūtu jāizretina vienādos attālumos kā tulpes dobē. Runa ir par augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, ko var nodrošināt tikai augstražīgu uzņēmumu esamība iedzīvotājam sasniedzamā attālumā.
“Augstākus ienākumus drīzāk varēs sasniegt, veidojot ideju, produktu, izglītības un līdzīgu nozaru uzņēmumu centrus. Uzreiz gan jāpiebilst, ka šiem centriem jābūt pašu uzņēmēju sadarbībā ar valsti veidotiem, ne mākslīgi konstruētiem ar miglainu priekšstatu par uzņēmēju interesēm,” iesaka ekonomiste.
Pētījums publicēts vietnē “www.makroekonomika.lv”, tajā analizēta teritoriju attīstība, nozaru struktūra, ēnu ekonomikas rādītāji, investīciju piesaiste, uzņēmējdarbības rādītāji, nodarbinātība, iedzīvotāju ienākumi un izdevumi, nevienlīdzības un nabadzības riska rādītāji.
NOZARE.LV
Komentāri