Rajona padome šogad rīkotajā projektu konkursā pieaugušo izglītībai atbalstīja iniciatīvu „Atklāj savu Ameriku”. Tās autorei pieaugušo izglītības centra darbiniecei Baibai Krišjānei bija iecere jauniešiem dot iespēju piedalīties izdzīvošanas skolā. Jaunieši iepriekš bija izrādījuši interesi apgūt praktiskas iemaņas, atrodoties ekstremālos apstākļos, ārpus pierastā komforta.
Projektā iesaistījās jaunieši, kas rajona pieaugušo izglītības centrā apmeklē jauniešu klubu. Viņu vidū bija Cēsu vakara un Priekuļu vidusskolas, Ieriķu un Piebalgas pamatskolas audzēkņi, jaunieši vecumā no 16 gadiem, kuri bija izvēles priekšā, kā lietderīgi pavadīt brīvo laiku un ieguldīt enerģiju pozitīvās nodarbēs.
Izdzīvošanas skolā vairākas dienas nācās aizvadīt mežā – pašiem gatavojot ēst, veidojot apmetnes vietu, nakšņojot āra apstākļos, gādājot malku, mācoties orientēties mežā. Apmešanās notika Kuldīgas rajona Tigavas mežā. Papildus ekstremālus apstākļus radīja nemitīgas lietavas – trīs dienu garumā. Iespaidīgākais projekta notikums bija Lielā misija – pārgājiens ar pārbaudījumiem, kas ilga gandrīz diennakti. To palīdzēja sagatavot āra dzīves apmācību centra „Pelēkais vilks” darbinieki, kuri pirms došanās ceļā arī apmācīja jauniešus orientēties svešā vietā, pēc zīmēm atrast kontrolpunktus. Misija paredzēja arī brīvprātīgo darbu. Tā vientuļā lauku sētā jaunieši paši pieteicās un palīdzēja saimniecei kartupeļu rakšanā, par ko tika atalgoti ar cienastu un vecās sievietes interesantu dzīvesstāstu.
Atgriežoties no misijas, jaunieši vērtēja iegūto pieredzi, noskaidroja, kas bijis visgrūtākais. Lūk, kas rakstīts dalībnieku komentāros: „13 stundas bez ēšanas…bez komentāriem. Bet izturējām!”, „Grūts brīdis pienāca ceļā, kad nakts melnumā gandrīz katram no 12 dalībniekiem radās savs viedoklis un visi to aizstāvēja kliedzot. Tad nekas cits neatlika, kā apsēsties aplī, izteikt skaļi, ko domā, lai grupā nolemtu, kā, esot mežā, rīkoties tālāk”, „Emocionāli visgrūtāk bija izturēt dzīvi ārpus mājām, bez ērtībām un svešā vidē.”, „Nemācējām viens otrā ieklausīties, saprasties, bijām nervozi.”
B. Krišjāne secina, ka dzīves skola likusi jauniešiem izvērtēt savu raksturu, izdarīt secinājumus, kā viņi izturas pret apkārtējiem. Āra dzīves skolas noslēgumā katrs rakstīja sev vēstuli, kuras tagad tiek glabātas, lai jaunieši tās saņemtu februārī. „Šo metodi izmanto neformālajā izglītībā, lai palīdzētu cilvēkam izvirzīt mērķus sevis pilnveidošanai. Emocijās rakstīta vēstule, kuru pats atver pēc pusgada, daudz ko liek padomāt,” uzsver B. Krišjāne. „Lai arī dzīves skola bija nopietns rakstura un gribasspēka pārbaudījums, jaunieši izteikuši interesi piedalīties līdzīgās programmās.”
