”Ne mēs vienīgie vai pēdējie, kam tā dzīvē gājis. Kas tik vēsturē nav noticis,” saka vecpiebaldziete Dace Jurciņa. Pāršķirstot bērnības albumu, fotogrāfijās svešas ainavas, bet bērni kā jau bērni, nebēdnīgi, priecīgi.
Dacei bija astoņi gadi, kad kopā ar savējiem sākās tālais ceļš uz Sibīriju. Vai bija grūti? Šodien to represētie sev nejautā. Viņi dzīvoja, cīnījās par dzīvi, jo to mīlēja.
”Visādi gāja. Gājām pavasarī zagt sasalušus kartupeļus. Kad vārīja, tie smirdēja. Cik garda bija balandu, nātru zupa,” atceras Dace. Bet viens notikums neiziet no prāta. Kaut, kā pati saka, tagad var vien pasmaidīt. ”Mums jau bija gotiņa nopirkta. Tai gaidīja teliņu. Mammai bija kaut kur jāaiziet, kaimiņi pieņēma teliņu, izslauca gotiņu. Piens stāvēja uz galda. Pirms tam abām ar māsu mamma bija pieteikusi, ka pienu dzert nedrīkst, bet nepateica, kāpēc. Tā kārojās. Pamēģināju,” stāsta Dace. Viņa krita bezsamaņā, jo novājinātajam organismam pirmpiens bija par spēcīgu. Paldies Dievam, izķepurojās.
”Atceros, ar māsu atradām pie fermas ķēdi. Nesām to mājās. Mamma ieraudzīja un strikti pateica, lai aiznesot, kur ņēmušas. Bija bail. Pa ceļam purvā noslīcinājām,” ar smaidu stāsta Dace.
Daces ģimene mājās atgriezās 1957.gadā. Dace gadu vēlāk. Viņa bija iestājusies medicīnas skolā, gribēja to pabeigt. Ar diplomu kabatā Dace atbrauca uz Latviju. ”Man bija diploms, bet nebija prakses. Smiltenes rajona slimnīcā mani pieņēma. Tā kā nebiju medicīnā nostrādājusi trīs gadus, par ārsti studēt netiku, iestājos farmaceitos,” saka Dace un piebilst, ka profesijas izvēli nenožēlo, darbs aptiekā sievietei ir vispiemērotākais. Arī tagad, jau būdama pensijā, viņa strādā izvēlētajā profesijā.
Par Sibīriju Dacei visspilgtāk atgādina fotogrāfijas un mammas Veltas Skrastiņas dzejoļi (publicēti numura 2.lpp.). Izsāpēti, papīram uzticēti, vārdi atklāj domas, ilgas, noskaņu. Vēstules no bijušām skolas biedrenēm liek ataust atmiņā jaunības gadiem un sapņiem. Dzīves ritenis turpina ritēt, tam savs ceļš. Brīžam tas atsitas pret kādu akmeni, maina virzienu, bet turpina ripot. ”Man ir trīs bērni, pieci mazbērni un viens mazmazbērniņš,” ar mīļu smaidu sejā saka Dace Jurciņa.
Komentāri