Dzērbenieši komunistiskā terora represiju atceres 60. gadadienā saņem atmiņu grāmatu “Sāpe mūža garumā”. Tajā represēto pagasta ļaužu dzīvesstāsti, atmiņas.
“Lai paliktu šo cilvēku atmiņas nākamajām paaudzēm, domājām apkopot materiālus. Tad radās doma, ka tā varētu būt grāmata, vēsturisks
vēstījums, ne analīze,” stāsta izdevuma tekstu apkopotāja Anita Zvaigzne un uzsver, ka, nepierakstot represēto atmiņas, vēstures grāmatā viena lappuse būs izplēsta.
Anita un Mārīte Šķēle tikās ar represētajiem, uzklausīja, pierakstīja dzīvesstāstus. “Mani pārsteidza, ka cilvēki, kuri bez tiesas bija notiesāti uz mūžu, spēja saglabāt ticību, ka kādreiz atgriezīsies Latvijā. Tie, kuri atgriezās, sāpes par pārdzīvotu nespēj aizmirst,” domās dalījās Anita Zvaigzne un atzina, ka jaunākajām paaudzēm grūti izprast un pat iedomāties, ko nozīmēja būt izsūtītam uz Sibīriju. Tam piekrīt arī Mārīte Šķēle un uzsver, ka pazīstamu cilvēku dzīvesstāsts atstāj personīgu iespaidu. “Skolā ar bērniem jārunā par konkrētiem cilvēkiem, nevis vispārīgiem notikumiem. Tad paliks atmiņā,” sacīja Mārīte Šķēle un piebilda, ka grāmata ir par tiem, kuri vēl ir mūsu vidū.
1949.gadā no Dzērbenes tika izsūtīts 91 cilvēks. Patlaban pagastā dzīvo 20 politiski represētie, viņu vidū arī Andrejs un Vera Sizovi. ”Esmu tikai
vienu dienu jaunāks par Latvijas valsti, “ ar lepnumu saka Andrejs un piebilst, ka nācies piedzīvot tās labos un sliktos laikus. Sirmais un aizvien možais vīrs dzīvi atceras spilgti un precīzi. Gan to, kā jaunībā ar cerībām saimniekojis tēva mājās, kā dienējis Latvijas armijā un saņēmis ziņu, ka robežai tuvojas padomju tanki, gan dzimtā Lazdonas pagasta kultūras dzīvi, gan to, kā ar Madonas rajona orķestri spēlējis uz operas skatuves, kā nokļuvis vācu armijā, kā bijis kolhoza dibinātāju vidū un ievēlēts par rēķinvedi.
“25. martā kā parasti devos uz kolhoza kantori. Brigadieris pateica, lai steigšus eju mājās. Tur jau priekšā bija krievu karavīri un divi latvieši. Virsnieks paziņoja, ka mēs kā kulaku ģimene tiekam izsūtīta. Krievu karavīri palīdzēja sapakoties, jo pa-ši neko nesapratām. Pat šujmašīnu ielika maisā, noderēšot. Kad sieva lūdza, lai atļauj aiziet vēl uz kūti govis padzirdīt, tad gan nobrīnījās: “Lūk, kāda tauta!” Latvieši gan bija naidīgi noskaņoti. Viens pārbaudīja māsas koferi un sev paņēma dažus adījumus,” atmiņās kavējas Andrejs Sizovs un atzīst, ka izsūtījumā nav bijis viegli, bet citiem klājies daudz grūtāk.
“Kad atgriezos Latvijā, jutos kā izsūtītais, Krievijā tāds nejutos. Uz mums šķībi skatījās. Latvieši ir tāda citādāka tauta,” domās dalās dzērbenietis un piebilst, ka izsūtījumā nokļuvis kaimiņu skaudības dēļ. Kurš šodien pateiktu, kādus līkločus dzīve izmestu, ja tās ceļā nebūtu Sibīrija. Andrejs ir pārliecināts, ja nebūtu ienākusi padomju vara, būtu gruntīgs saimnieks modernā saimniecībā, ja nebūtu izsūtīts, iespējams, kolhozā vai MTS kļūtu par vadošu darbinieku, jo nepilna gada laikā paguvis ar darbu iegūt cieņu, bet zinošu cilvēku nebija daudz.
“Par nodzīvoto mūžu nevaru teikt – labs vai slikts. Tajā vienmēr ir bijis kāds gaismas stars, labi cilvēki blakus,” atzīst Andrejs un pastāsta, ka savu dzīvesstāstu raksta mazbērniem. Tajā kā krāsainā segā mijas toņi – priecīgais ar bēdīgo, ciešanas ar gandarījumu, laime ar zaudējumu.
“Labi, ka tāda grāmata iznākusi. Jaunie gan daudz ko nesaprot, viņiem savas problēmas. Varbūt palasīs, uzzinās, kā dzīvojām, sapņojām,” šķirstot grāmatu, saka Andrejs Sizovs.
Grāmatu izdevusi pagasta padome ar rajona padomes atbalstu.
Komentāri