Gados jaunāki cēsnieki droši vien nezina, kur pilsētā atrodas Dziesmu svētku kalniņš, iespējams, pat nenojauš, ka pilsētā ir šāda piemiņas vieta. Pieļauju, ka arī liela daļa rajona koristu šajā vietā nav bijusi, jo ilgus gadus dziesmu birzs auga savā vaļā, nekādas norādes pilsētā neliecināja par šo kultūrvēsturisko objektu.
Vēstures līkloči
Ideja par Dziesmu svētku birzi dzimusi pirms 35 gadiem. 1973.gads Latvijā bija īpašs, jo tika svinēta Dziesmu svētku simtgade. Cēsnieks Ivars Prauliņš atceras, ka šis bijis nozīmīgs notikums pilsētā. Koru kustība tolaik bija ļoti aktīva, kā nekā kora dziedāšana un Dziesmu svētki bija kaut kas izteikti latvisks. Viena no ieceres autorēm bijusi arhitekte Vija Caune, pati aktīva kora dziedātāja, stāsta I.Prauliņš.
Laikraksts “Padomju Druva” 1973.gada 5.maijā raksta: “Pēc skates autobusi ar dziedātājiem devās pa 21.jūlija ielu (tagad Lenču iela – J.G.). Te piekalnē ceļā uz jauno slimnīcu bija sagatavoti simts ozolu stādi. Rajona izpildu komitejas priekšsēdētājs Gunārs Vīksna uzaicināja skates dalībniekus kopā ar žūrijas komisijas locekļiem iestādīt ozolu birzi par godu Dziesmu svētku simtgadei.
Pāri jaunajai ozolu birzij aizšalca dziesma. To diriģēja pieci republikas dziesmu svētku virsdiriģenti – Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Haralds Mednis, Gido un Imants Kokari.”
Tātad ozolu birzs Dziesmu svētku kalniņā iestādīta 1973.gada 28. aprīlī, tūlīt būs pagājuši 35 gadi kopš šī notikuma.
Vija Caune stāsta, ka Dziesmu svētku kalniņa vēsture ir interesanta, to vajadzētu aktualizēt, jo šādas ozolu birzis tolaik nemaz tik bieži nestādīja. Viņai par šo vietu savākts plašs materiāls, jo pati bijusi klāt piemiņas vietas tapšanā.
„Tās peripetijas, kas tolaik notika, bija interesantas. Koru dzīvi aktīvi atbalstīja arī rajona izpildkomiteja. Šķiet, ka ideja par šādas piemiņas vietas izveidi nāca no izpildkomitejas priekšsēdētāja Gunāra Vīksnas. Toreiz viss notika kaut kā ļoti ātri, dažu dienu laikā vajadzēja atrast vietu, kur ozolu birzi stādīt.
Taču radās arī problēmas, jo turpat netālu bija paredzēta piemiņas vieta 2.pasaules karā kritušajiem. Bet pieminekļa izveidei bija vajadzīgi dažādi saskaņojumi, jāpārvar citas birokrātiskās barjeras. Mēs ar Dziesmu svētku birzi aizsteidzāmies priekšā. Uzreiz bija ziņojums partijas komitejā, ka mēģinām aizsegt pieminekļa vietu. To pataisīja gandrīz par politisku lietu, bet nekādas politikas tur nebija. Ne jau mūsu vaina, ka visas tās papīru būšanas ar pieminekli gāja tik ilgi,” atceras V. Caune.
Tiesa, visu iecerēto platību neļāva izmantot, tāpēc simts ozolus nācās iespiest šaurākā teritorijā. Pēc tam tajā katram rajona korim tika uzstādīts savs akmens ar iekaltu kora nosaukumu.
Laiks atdzimt
Diemžēl pēc neatkarības atgūšanas šī vieta nogrima aizmirstībā. Zemi atdeva īpašniekiem, akmeņi ieauga zālē, tikai dažs kora aktīvists garāmejot salasīja lielākās drazas. Pašvaldība, zinot par piemiņas vietu, neko tomēr iesākt nevarēja, jo ieguldīt naudu privātā īpašumā neļauj likums.
Taču pēdējos gados atkal sarosījušies entuziasti, kuri gatavi palīdzēt atdzimt Dziesmu svētku kalniņam. Pērn projekta „Pēdas” laikā rīkotajās talkās sakopa arī šo vietu. Toreiz nācās secināt, ka uzkalniņu apguvuši stipro dzērienu cienītāji, kuri piemiņas akmeņus izmanto galda vietā.
I. Prauliņš norāda, ka jāmeklē iespējas, kā teritoriju sakopt kaut vai tāpēc, ka šis ir Dziesmu svētku gads un kora dziedāšana joprojām ir cieņā: „Diemžēl pirms aptuveni desmit gadiem korim „Vidzeme” uzstādītais akmens pazuda nezināmā virzienā. Kas zina, kāds varbūt izmantoja kā robežzīmi savai mājai. Būtu nepieciešams izgatavot jaunu akmeni, lai viss būtu kā toreiz.”
V. Caune norādīja, ka Cēsu domes vides attīstības padomē rosinājusi ņemt teritoriju aprūpē, jo koki aug arvien lielāki, būs arvien grūtāk kaut ko labot: „ Arī tos akmeņus tur sasvieda diezgan haotiski, bez jebkādas kārtības. Vajadzētu piestrādāt, akmeņus kaut kā sagrupēt, tā teikt, izveidot šo vietu tā, lai ikvienam būtu patīkami tur iegriezties. Dziesmu svētku kalniņā varētu notikt ar kora dziedāšanu saistīti sarīkojumi. Problēma, ka šī ir privātā teritorija – ko lai īpašnieks dara ar to piemiņas vietu? Šajā jautājumā vajadzētu panākt kādu risinājumu.”
Koristi nāks talkā
Rajona amatiermākslas kolektīvu koordinatore Astrīda Kamša norāda, ka par Dziesmu svētku kalniņa nākotni tiek aktīvi domāts, un jau aprīļa beigās vai maija sākumā plānota liela sakopšanas talka. Koru dziedātāji izteikuši atbalstu šim priekšlikumam, A.Kamša jau vienojusies ar teritorijas īpašnieci par iecerētajiem darbiem.
„Darāmā daudz, jāatbrīvojas no lielās zāles, kas gadiem nav pļauta. Vajadzētu sakopt zemi ap akmeņiem, jāpiesaista kāds dārznieks, varbūt nepieciešami arī jauni stādījumi. Bet esam gatavi šo darbiņu uzsākt, jo šī ir īpaša vieta koristiem. Tas būtu viens no veidiem, kā stiprināt kora dziedāšanas tradīcijas. Mums jāraugās nākotnē, bet nedrīkstam piemirst arī mūsu bagāto vēsturi. Piemiņas vietas atjaunošana
būtu labs šodienas žests vēsturei,” norāda A.Kamša.
Komentāri