Kultūras biedrība “Harmonija” izdevusi rajona dzejnieku kopkrājuma “Man vārds ir uz mēles” otro grāmatu. Pirmā iznāca pirms 12 gadiem. “Rajonā ir daudz literātu, arī dzejnieku, kuru dzejoļu nav pirmajā krājumā,” stāsta “Harmonijas” vadītāja, izdevēja Dzidra Olengoviča un atklāj, ka ne vienu vien nācies pierunāt. 44 dažādu paaudžu dzejnieki uzdrošinājušies lasītājiem atklāt savas domas, rosina uz ikdienišķām lietām paskatīties citām acīm. Katram dzejniekam ir savs sakāmais, savas tuvas tēmas, ar kurām gribas uzrunāt.
“Ja salīdzina pirmo un otro krājumu, jaunais objektīvu iemeslu dēļ nav tik spēcīgs kā pirmais. Tajā lasāmi Latvijā pazīstamu dzejnieku vārdi, jaunajā daudzi vārdi lasāmi pirmoreiz,” atzīst izdevuma redaktors Jānis Polis un vēlreiz atgādina, ka vārds ir ierocis, vārds mīl, saudzē, dzeļ, un katrs autors ir atbildīgs par saviem vārdiem.
“Izdodot pirmo krājumu, gribējām, lai vienviet ir redzama rajona dzejnieku kopaina. Otrais krājums tapa arī , lai iedrošinātu, uzmundrinātu jaunos, ” stāsta Dzidra Olengoviča un piebilst, ka astoņi autori, kuru dzejoļi lasāmi pirmajā “Man vārds ir uz mēles”, jau aizsaulē. Viņu darbi ir vēstures liecība.
Jānis Polis, raksturojot krājumu, atzīst, ka ikreiz, saņemot kāda dzejnieka darbus, cer ieraudzīt potenciāli lielo dzeju, kā dārznieks, kurš pavasarī vēlas iegūt ražu. “Kvalitāte ir ļoti dažāda. Daudziem vēl nav savu krājumu, dzejoļi izdevumā ir viņu debija. Ir dzejoļi ar pretenzijām uz palikšanu dzejā, ir albumu dzeja. Krājums parāda autoru daudzveidību,” saka izdevuma redaktors. Vētījot dzejnieku veikumu, viņš katram velta atzinīgus un arī kritiskus vārdus. Krājuma lasītājiem pārsteigums būs kaivēnietes Ērikas Burakas brīnišķīgā dzeja, kurā jūtama laucinieces dzīves pieredze un vienkāršība.
Irēna Dvinska raksta neparasti moderni, prot dzejā apvienot dzīves pieredzi ar modernu formu. Mirdzas Fridrihsones dzeja kļūst aizvien interesantāka, kvalitatīvāka. “Pirms dažiem gadiem palasīju Arvja Briņķa dzeju un brīnījos, kur rodas tādi tīrradņi. Ingai Čupranovai pirms astoņiem gadiem ieteicu, lai labāk raksta ko citu, ne dzeju. Tagad viņas dzeju ir prieks lasīt, dzejniece ir daudz mācījusies. Jaunā dzejniece Renāte Vilnīte raksta ļoti moderni, savdabīgi, dzejoļos daudz pērļu. Viņa ir atklājums. Diez vai Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis viņas gados tik labi rakstīja. Ir jāiet tālāk, jāattīstās,” domās dalās Jānis Polis un uzsver, ka ne katrs dzejnieks spēj uzklausīt, ieklausīties padomā.
Izdevuma atvēršanas reizē raisījās domu apmaiņa par dzejošanu, prasmi uzrunāt lasītāju. Dzejnieks Imants Ozoliņš atgādināja, ka mūsdienās uzrakstīt kaut ko pavisam jaunu ir neiespējami, to var izdarīt tikai ģēniji, jo dzīvojam taču citu ietekmē.
“Romantiskā mēnesnīca, zvaigznes – par to gribas rakstīt? Vislabākais dzejolis būs tas, kurā nebūs pieminēta ne mēnesnīca, ne zvaigznes, bet visi sapratīs, ka runa ir par tām. Tāpat arī ar mīlestību. Dzeja ir kas vairāk par tīksmināšanos par pasauli, sevi pasaulē.
Katram ir jāsaprot, kam viņš raksta. Viens raksta draugiem, cits mūžībai. Bet būtu jāsaprot, vai vēlies būt kā Ojārs Vācietis vai Kornēlija Apškrūma,” domās dalās Jānis Polis. Viņš arī atzīst, ka psiholoģiski grūti ir izskaidrot, kāpēc cilvēki raksta dzeju. Ir tādi, kam tas ir aicinājums, neatkarīgi, vai kaut kas sanāk, vai kāds viņus atzīst, viņi raksta. Citiem būtiska ir atzinība. Dzejošana ir sevis izpausme.
Mirdza Lībiete jau gadu desmitus skolēnus rosina dzejas vārsmās izteikt domas, jūtas. Krājumā “Man vārds ir uz mēles” arī astoņu viņas audzēkņu dzejoļi. “Katrs ir personība. Katram savas intereses. Daži vēl mācās, citi jau studē, un esmu gandarīta, ka viņiem vārds ir vērtība,” saka Mirdza Lībiete un atgādina, ka katrs dzejnieks ir maza saule, ko laiks no savām krūtīm izoperē.
Krājums iznācis vien 216 eksemplāros. Kā atzīst Dzidra Olengoviča, diemžēl arī bibliotēkas nākas pierunāt, lai iegādājas rajona autoru darbus. “Krājumam būs savi lasītāji, ne tikai dzejnieku draugi un paziņas. Tajā ir daudz mīļas dzejas,” saka cēsniece Astrīda Kamša, kuras dzeja arī lasāma izdevumā.
“Man vārds ir uz mēles” ir “Harmonijas” 31. grāmata. Par to noteikti nevar sacīt, kā pagājušā gadsimta 20. gados rakstījis kāds kritiķis par jauna autora dzejoļu grāmatu: “Ugunī, – labākais, ko ar to darīt – ugunī”.
Komentāri