Par neatņemamu rudens tradīciju kļuvušas dzejas un grāmatu dienas dzejnieka Edvarda Treimaņa – Zvārguļa mājā “Leukādija”. Arī šogad tās rīkoja Cēsu Centrālā bibliotēka sadarbībā ar Cēsu Tautas teātri.
Sarīkojums iesākās ar dzejas uzvedumu “Un tad viņi satikās…”, kurā satikās trīs dzejnieki – Edvards Treimanis – Zvārgulis, Eduards Veidenbaums un Kārlis Veidenbaums. Edvards un Eduards bija skolas biedri un gara radinieki, arī Kārlis, kurš saimniekoja “Kalāčos”, rakstīja dzeju, un šāda tikšanās droši vien ne reizi vien bija arī viņu dzīves laikā. Skanēja viņu dzeja, cēsnieka Jura Krūzes dziesmas ar dzejnieku vārdiem, arī Treimaņa – Zvārguļa kuplejas. Skatītāji varēja pārliecināties, ka tolaik rakstītā dzeja nebūt nav zaudējusi savu aktualitāti.
Turpinot tradīcijas, arī šogad “Leukādijā” bija iespēja tikties ar dzejniekiem, un šogad viesos bija Anda Līce un Mirdza Kerliņa. Arī šīs dzejnieces ir pazīstamas jau ilgus gadus, un kā pastāstīja A. Līce, abas kopā saveduši dzejoļi: “Kad sākām rakstīt, toreiz vēl jaunas un daudzsološas, mūs vienoja dzīves izjūta, dzejas pasaule, domas pasaule, garīgi jautājumi un atbildes.”
Abas kopā uzstājušās daudzās neaizmirstamās un krāšņās Dzejas dienās, un par šo pasākumu A. Līcei bija īpašs salīdzinājums: “Pirms vairākiem gadiem dzejniekam Eduardam Aivaram iznāca dzejoļu grāmata ar nosaukumu “Jauns medus”. Man šķiet, Dzejas dienas ir kā tāds jaunais medus, jo tiek lasīti tā gada jaunākie dzejoļi, jaunākais, kas tapis. Šodien, klausoties Treimaņa – Zvārguļa un abu Veidenbaumu dzeju, kas tapusi jau krietni sen, secināju, ka daudziem tas tāpat ir jaunais medus. Jo, kā zinām, medus ar gadiem savu kvalitāti nezaudē. Pareizi glabājot, medus labi un ilgi saglabājas. Medus glabājas traukos, dzeja – grāmatās. Tāpēc dzejniekiem ir tik svarīga grāmata, jo tā tomēr ir dzejoļu mājas. Tiem jāsanāk grāmatā, tikai tur tie jūtas labi. Tos var lasīt, rakstīt internetā, bet tur tie paliek izkaisīti. Grāmata ir vienīgais veids, kas tos savāc kopā un dzejoļi vairs nevar aizklīst prom. Jo dzejoļi ir klejotāji. Tā viņi atnāk pie mums, kas raksta, un tā arī aiziet, ja nepaspēj tos noķert.
Mēs tagad tiekam skubināti uz lielu, gaišu nākotni. Uz lieliem sapņiem, lieliem izaicinājumiem. Tagad viss, lai ko arī iesāktu, ir izaicinājums. Tad rodas jautājums, kas man būtu jāizaicina? Varbūt pareizāk būtu nevis izaicināt, bet apliecināt. Es negribu sacensties, negribu izaicināt. Vienīgais, ko gribu, ir apliecināt. Mazo lietu lielo skaistumu. Lielo mazajā Latvijā. Lielo lielajā Dievā. Lielo draudzībā un mīlestībā.”
Klātesošajiem bija iespēja klausīties abu dzejnieču lasītajā dzejā, bet beigās Cēsu teātra aktieru izpildījumā bija neliels A. Līces dzejas uzvedums. Tajā izskanēja arī vairākas dziesmas ar dzejnieces vārdiem, melodijas speciāli šim pasākumam sarakstījis J. Krūze.
Jānis Gabrāns
Komentāri