Drošība sākas ar zināšanām, seko rīcība

Kopienu forumā “Kopienas spēks – aktīvi, saliedēti un noturīgi” kopienu pārstāvji un eksperti uzsvēra kopienu stiprināšanu, sadarbību un noturību krīzes situācijās.

Novadā ir ap 30 aktīvu kopienu, “Druvai pastāstīja Mārtiņš Šteins, Cēsu novada domes deputāts, nevalstisko organizāciju aktīvists, viens no foruma rīkotājiem. Tie ir amatiermākslas kolektīvi, nevalstiskās organizācijas, sporta, interešu, senioru klubi. “Daudzos pagastos izveidotas iedzīvotāju padomes, tajās ievēlēti līderi, kuriem ikviens var uzdot jautājumus, prasīt atbildes. Padomes dalās pieredzē, strādā kopā ar pašvaldību,” uzsverot, ka būtiska ir sadarbība, teica M. Šteins.

Skujenes pagasta iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja Laila Zeile pauda pārliecību, ka Skujenē ir stipra kopiena. “Daudzas lietas darām kopā, īstenojam projektus, un ir jaunas ieceres. Kopienas ir visos pagastos, viss atkarīgs, kā tās sevi reklamē, kā stāsta. Aktīva kopiena ir arī kaimiņos Kaivē,” stāstīja skujeniete un piebilda, ka iespējamā krīzes situācija cilvēkus biedē, ir daudz jautājumu, kā rīkoties, un iedzīvotājiem par to ir jāstāsta.

Forumā piedalījās pārstāvji no 13 kopienām, uzņēmēji, aktīvisti. Sarunā ar “Druvu” ne viens vien vērtēja, ka šādam pasākumam darbadienā ne katrs var atvēlēt laiku, jo aktīvajiem cilvēkiem ir jābūt pamatdarbā.   

Valmieras novada fonda Vidzemes Pilsonisko kompetenču centrs  šādus forumus rīko visos Vidzemes novados. “Ir būtiski stiprināt vietējo kopienu, tās pašorganizēšanos un noturības spējas. Patlaban aktualitāte ir civilā aizsardzība, iedzīvotājiem ir daudz jautājumu. Jāsaprot, ka civilā aizsardzība nav atrauta no ikdienas dzīves, krīzes situācijā katram pašam jāzina, kā rīkoties, un pirmajā brīdī var paļauties uz sevi un tuvākajiem kaimiņiem, kopienu,” skaidroja kompetenču centra eksperte   pilsoniskās sabiedrības un kopienu attīstības jautājumos Liene Liepiņa un uzsvēra, ka ir būtiski vispirms informēt aktīvos cilvēkus, lai viņi tālāk stāsta savējiem.

“Foruma tēma nav teorētiska, tā skar ikvienu – civilā aizsardzība, kopienas noturība. Drošība nav tikai institūciju, bet katra atbildība,” atgādina eksperte.

Pirmais atbalsts – kopiena

 Alūksnes lauku partnerības valdes priekšsēdētāja Santa Harjo-Ozoliņa forumā atgādināja, ka kopienas noturība ir ilgstoša spēja izmantot pieejamos resursus (enerģiju, komunikāciju, transportu, pārtiku), lai reaģētu uz nelabvēlīgām situācijām, izturētu tās un atgūtos.

“Kopienas, kas ir noturīgas, spēj mazināt jebkuru katastrofu, padarot atgriešanos normālā dzīvē pēc iespējas vieglāku. Kopienu noturība nav tikai plāns “B” krīzēm – tā ir ikdienas prakse. Stipra kopiena balstās uz cilvēkiem, sadarbību un uzticamu informāciju,” uzsvēra S. Harjo-Ozoliņa un atzina, ka ikdienā bieži vien ir situācijas, kad pašvaldība uzskata, ka zina labāk, kas jādara, iedzīvotāji grib kaut ko darīt un arī zina kā, bet nav sadarbības, cieņpilnas attieksmes un sapratnes.   

M. Šteins vērsa uzmanību pašvaldības sadarbībai ar kopienām, iedzīvotāju padomju lomu sabiedrības aktivizēšanā. “Pats svarīgākais, lai iedzīvotāju padomes cilvēkiem dod sajūtu, ka viņi nav tikai skatītāji. Viņi ir līdzveidotāji. Nevis kāds cits izdomā, bet paši kopā domā, kā vieta, kurā dzīvo, attīstīsies. Kopienas ir stipras tāpēc, ka tajās cilvēki nav vienaldzīgi,” sacīja M. Šteins. “Viena ideja viena cilvēka galvā ir tikai doma. Kad pie tās sāk strādāt kopiena, tā kļūst par projektu, par kustību, par realitāti. Pārmaiņas sākas nevis ar pārliecību, ka izdosies, bet ar ticību, ka ir vērts mēģināt.”

Biedrība “Cita Daugavpils” vadītāja Inga Belousa dalījās pieredzē, kā pilsētā izdodas aktivizēt apkaimes. Viņa skaidroja, ka apkaime ir pilsētas daļa, ko veido noteikts ģeogrāfiskais novietojums, unikālās kultūrvēstures, dabas resursu un iedzīvotāju kopienas īpatnības. Apkaimes ir Daugavpils pilsētas administratīvas teritorijas dalījuma vienības. Savukārt mikrorajons ir standartizēts daudzstāvu dzīvojamo ēku kopums lielo pilsētu perifērijās; liela apbūves teritorija, kas nodrošina ar dzīvojamo platību. Mikrorajons ir tikai infrastruktūra. “Apkaime, ne mikrorajons vieno cilvēkus, jo tā viņiem ir svarīga,” atgādināja biedrības vadītāja.   

Zināšanas palīdz sirdsmieram

“Kad gribam runāt par krīzes situācijām, daudzi par to nevēlas dzirdēt,  tāpēc sakām – noturība. Katrai kopienai jābūt noturīgai, jāzina, kādi ir tās resursi. Ja kopienas būs apzinājušas, kas ir pašiem, krīzes brīdī cilvēki zinās, kā rīkoties, un nemaisīsies pa kājām karavīriem un zemessargiem. Tas skan skarbi, bet, ja pienāk x stunda, jāmāk pašiem par sevi pastāvēt. Kuram pirmajam zvanīt, ar ko sazināties, kāds informācijas daudzums liktu justies drošāk – tie ir jautājumi, uz kuriem jābūt atbildēm šodien,” atgādināja Vidzemes Pilsonisko kompetenču centra vadītāja Undīne Blumberga-Šakuna un uzsvēra, ka krīzēs izšķiroša ir katra paša rīcība, sadarbība un disciplīna.

Zemessardzes 27. kājnieku bataljona civilmilitārās sadarbības speciāliste Solveiga Leitlande ikvienu rosināja apsvērt, iedomāties, kā rīkotos. “Kad stāsta par 72 stundu somu, nedomājiet par somu, tā ir tikai krīzes gatavības simbols. Domājiet par gatavību,” skaidroja S. Leitlande un piebilda, ka iedzīvotāji ir pārņemti ar domām par patvertnēm, somām, bet pats svarīgākais ir runāt citam ar citu, ar bērniem, jauniešiem, kuri ir ietekmējama auditorija, jo dezinformācija kļūs tikai aktīvāka un vienmēr kāds meklēs mūsu vājās vietas.

“Valsts spēj sevi aizsargāt. Krīzes situācijā katram ir sava loma – Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Zemessardzei, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, pašvaldībām. Sadarbība neradīsies vienā dienā, tā jāveido šodien, ir svarīgi, lai pašvaldība zina, ko darīt, ja iedzīvotājiem nebūs elektrības, ūdens. Ja būs plāns, būsim mierīgi. Katrs esam daļa no kopienas. Ir labi, ja ir līderis ģimenē, mājā vai kopienā, kuram uzticamies,” klāstīja S. Leitlande.

Katram jāiemācās atpazīt  drošības riskus un novērst potenciālus draudus, akcentēja S. Leitlande. Tā ir gan interneta krāpšana, viltus ziņas, gan var būt aizdomīgas aktivitātes apkārtnē. Krīzes situācijā būtiska ir pašpalīdzība un atbalsts citiem – zināt pirmās palīdzības pamatus, apgādāties ar rezerves pārtikas un ūdens krājumiem, zināt evakuācijas plānu.   

“Svarīgi ir saglabāt vēsu prātu un turpināt ikdienas funkcijas,” bilda S. Leitlande un rosināja ikvienu ikdienas gaitās, ejot pa ielu, braucot ar mašīnu, iedomāties, ja šajā brīdī kaut kas sāktos, kur es dotos, ko darītu, kas ir apkārt, kur meklētu patvērumu. Viņa arī ieteica, ka atbildes uz ikdienišķiem jautājumiem var uzzināt Latvijas Sabiedriskā medija raidierakstos “2. zvans”, tajā notiek sarunas ar cilvēkiem, kuri kara apstākļos nebēgs, speciālisti skaidro, stāsta, kā rīkoties.    

“Ļoti  gribētu, lai kopienas ir aktīvas. Ir reizes, kad aizbraucam uz tikšanos, lai runātu par rīcību krīzes situācijās, bet ieradušies vien daži cilvēki,” teica S. Leitlande.   

Cēsu novada pašvaldības civilās aizsardzības speciālists  Vilnis Karlsbergs pastāstīja, ka tikšanās reizēs iedzīvotāji visbiežāk jautā, kurš nodrošinās ūdeni, kur paliks bērni, ja viņi atrodas skolā, kurš paglābs manu suni. Cilvēkam ir  vispirms jāapmierina primārās vajadzības, un pašvaldībai tās jānodrošina. Ja ir pārliecība, ka nepieciešamais būs, nav neziņas,” teica V. Karlsbergs un atgādināja, ka katrai kopienai, vai tas ir koris vai draudze,    ir savi vadītāji, cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji, kuri cits citu pazīst, sazinās, kuriem uzticas. Viņi var kļūt par līderiem arī krīzes brīdī.   

“Varbūt, rīkojot kādu pasākumu, ir vērts uzaicināt speciālistu, kurš kaut ko noderīgu iemāca, kaut vai, kā sniegt pirmo palīdzību. Kaimiņiem, sanākot kopā, iztīrīt aku, kuru vairs neizmanto, bet kura var noderēt.    Daudz varam darīt paši, nevajag ne organizāciju, ne biedrību. Kaimiņu būšana ir vislabākais, kas var būt,” atgādināja pašvaldības civilās aizsardzības speciālists. Viņš arī skaidroja, ka krīzes sākumā būs informācijas trūkums, jo arī dienestiem ir jāizprot situācija. Ja visi zvanīs, jautās,  tas dienestus tikai kavēs. Kad būs skaidrība, būs informācija.

VĒRTĪGI

Marika Busote-Uzuliņa, Nītaure:
“Viss tika vienkārši, saprotami izstāstīts. Kopienas ir svarīgākās, bet būtiskākais ir, lai iedzīvotāji tiek informēti, kā rīkoties. Ceru, ka to visu zina apvienību vadītāji, saimnieciskie darbinieki, iestāžu vadītāji – viņi ir praktiskie darītāji.”

Rasma Johansone, Līgatne:
“Katram ir vajadzīga sava kopiena, un tā pati veido savu ikdienu, lai tā būtu piepildīta. Bet lai nepiepildās tas, ko stāstīja par krīzes situācijām.”