Cēsu pilsētas ģimnāzijā šonedēļ notika diplomātijas dzīva piemēra un Latvijas nesenās vēstures stunda.
Tā bija veltīta Latvijas valsts neatkarības atzīšanai, kas sākās pirms 15 gadiem ar Islandes paziņojumu. Vecāko klašu skolēniem vēstures stundu īpašu darīja ārlietu ministru klātbūtne un aculiecinieku stāstījums par vēsturiskajiem notikumiem.
Skolas ciemiņi bija ārlietu ministrs Artis Pabriks un Islandes bijušais ārlietu ministrs Jons Hannibalsons.
“Islande Latvijas vēsturē ir ierakstīta uz visiem laikiem, jo bija pirmā valsts, kura 1991. gada 22. augustā atzina Latvijas neatkarību. Eiropas Savienība to izdarīja mēnesi vēlāk – 27. septembrī. Iepazīstinu jūs ar toreizējo Islandes ārlietu ministru Hannibalsona kungu, kuram ir ļoti liela loma Latvijas atzīšanā,” tā skolēnus ar kolēģi iepazīstināja Artis Pabriks un piebilda, ka eksministrs, tāpat kā daudzi islandieši, ir aizrāvies ar senču noskaidrošanu vairākās paaudzēs. “J. Hannibalsons ir uzzinājis, ka viņa senči pirms 44 paaudzēm, tātad 10. un 11. gadsim-tā, ir dzīvojuši Kurzemē. Vai no tā nevaram secināt, ka Islandes viesim ir latviska izcelsme?”
J.Hannibalsons, Islandes ārlietu ministrs no 1988. līdz 1995. gadam, apliecināja, ka ar Baltijas valstīm viņu saista ne tikai politiskas, jo viņš ir atbildīgs par Baltijas valstu starptautiskās atzīšanas lēmumu, bet arī romantiskas saites, kas viņa dzimtai sniedzas vikingu laikos. “Iespēja atzīt Baltijas valstu neatkarību pēc to atbrīvošanās no Padomju savienības okupācijas ir bijis viens no laimīgākajiem brīžiem manā dzīvē,” jauniešiem atklāja J. Hannibalsons. “Pie tam iespēja būt pirmajam man radās tieši kā mazas valsts ārlietu ministram. Starptautiskajā sabiedrībā, īpaši lielo valstu vidū, šai jautājumā pirms 15 gadiem nebūt nebija vienprātības. ASV, Vācijas un citu lielo valstu ārlietu ministri diplomātisku apsvērumu dēļ nevarēja Baltijas valstis aizstāvēt tik tieši, kā es to spontāni izdarīju savā runā 1990. gadā ārlietu ministru sanāksmē Kopenhāgenā. Sajutu lielu vēlmi atklāti solidarizēties ar mazajām Baltijas valstīm, kuras pēc 50 gadiem tik tikko sāka savu starptautisko darbību. Šajā sanāksmē pirmo reizi bija Baltijas valstu ārlietu ministri, arī Jānis Jurkāns.”
Artis Pabliks uzsvēra, ka islandieša politiskā darbība jāuztver kā politiskā drosme, ne tikai kā mazu valstu pārstāvju privilēģija – starptautiskā arēnā runāt tieši un bez aplinkiem. “Kopš esam Eiropas Savienībā un NATO, arī Latvijai ir pavērušās lieliskas iespējas politiski ietekmēt starptautisko sabiedrību. Mūsu vārds ir dzirdams, un dažos jautājumos mums pat ir veto tiesības,” šādi A. Pabriks atbildēja uz skolēnu uzdoto jautājumu, kāda ir mazu valstu ietekme pasaules politikā. Islandes kolēģis viņam pilnīgi piekrita. Kā jaunāko piemēru A. Pabriks nosauca Baltijas valstu vienošanos, izvirzot savu kandidātu ANO ģenerālsekretāra amatam. “Pat ja mūsu Valsts prezidente V.Vīķe- Freiberga netiks ievēlēta šajā amatā, iespēja izvirzīt vien ir pagodinājums un arī cieņas izrādīšana Baltijas valstu tautām un valstu politikai. Pasaulē ar mums rēķinās. Taču politikā ir savi noteikumi, jūs to jau esat mācījušies, ka bieži vien virsroku gūst nevis labākais, bet politiskie apsvērumi.”
Latvijas ārlietu ministram stundā tika uzdoti jautājumi – par sadarbības veidošanu ar Krieviju, par taisnīgumu iekšpolitikā, par Valsts prezidenta vēlēšanām. Stundas noslēgumā A. Pabriks uzsvēra, ka Latvijas diplomātija turpina attīstīties un Ārlietu ministrijai arī nākotnē būs ļoti nepieciešami diplomāti un vēstnieki: “Atcerieties to, kad domāsiet par profesijas izvēli. Mēs gaidām jaunus cilvēkus, kas gatavi strādāt savai valstij un mazo valsti starptautiski padarīt par līdzvērtīgu lielajām.”
Komentāri