„Druvas” redakcijā šonedēļ tikās uzņēmēji, lai spriestu par situāciju uzņēmējdarbībā un kopīgi meklētu risinājumus, kā izkļūt no ekonomiskās bedres.
Sarunā piedalījās SIA „Seor” valdes priekšsēdētājs, Cēsu uzņēmēju kluba prezidents un Latvijas darba devēju konfederācijas
(LDDK) padomes loceklis Arkādijs Suškins, biznesa izveides un vadības eksperts – SIA “Brain How” valdes priekšsēdētājs Edmunds Bērziņš, uzņēmējs ar ilgu gadu pieredzi, SIA “Tīrības nams” direktors Gvido Sabulis, kā arī jaunais uzņēmējs, “Cēsu peintbola parka” dibinātājs Reinis Reķis.
– Kas šobrīd aktuāls LDDK?
A. Suškins: – LDDK ir lielākā organizācija Latvijā, kas pārstāv darba devēju intereses. Cenšamies būt visiem notikumiem priekšgalā. Mēģinājām runāt un risināt jautājumus gan ar bijušo valdību, gan jaunās valdības vadītāju un ministriem. Daudz runājam par nodokļiem. Lielākā kļūda bija pacelt pievienotās vērtības nodokli (PVN) uz 21%. Krīzes apstākļos PVN ir jāsamazina, ne jāpaaugstina. Taču jāsaka – līdz oktobrim sociālais dialogs ar vadību notika. Valdība, darba devēji un ņēmēji sēdēja pie viena galda, runāja, strīdējās un meklēja risinājumus. No oktobra dialogs pārtrūka. Godmanis teica, ka pats uzņemas atbildību par valsti. Un tika pacelts PVN, notika algu samazinājums valsts pārvaldē. Bet tas, ko nevajadzēja darīt, bija minimālās algas paaugstināšana. Ar vienu roku algas it kā cēla, ar otru grieza nost. Tam nebija jēgas.
– Kas pašlaik nodarbina uzņēmēju prātus?
G. Sabulis: – Uzņēmēji ir izmisumā. Protams, katrs ir personīgi atbildīgs par savu biznesu, bet biedē banku un valsts bezatbildība. Ir pazudusi svarīga saikne. To “konfekti” mums parādīja valsts, valsts uzņēmumos pēdējos divos gados paceļot algas vidēji par 56 %. Un kur pazūd banku līdzatbildība? Uzņēmējiem tagad pārmet, ka ņēmuši kredītus, bet
paši bļauj, ka jābankrotē… Bankas šos kredītus tikpat līdzatbildīgi deva gan mājsaimniecībām, gan uzņēmējiem. Tad jājautā, vai bankas bija tik neprofesionālas un netālredzīgas, ka neredzēja tuvojošos bedri? Turklāt šī bedre nesāka veidoties nepareizas uzņēmējdarbības dēļ, bet gan finanšu sektorā. Taču lielākais smagums atkal tiek uzlikts uz uzņēmēju pleciem, sākot jau ar paaugstināto PVN. Turklāt varu teikt, ka uzņēmēji nav uzklausīti, kur nu vēl sadzirdēti. Rit mēnesis pēc mēneša, valdība uzņēmējiem tikai sola un sola, bet man katru mēnesi jāmaksā sociālais nodoklis, PNV, iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bankai jāmaksā kredītprocenti un pamatsummas procenti … Taču valdība vienu lēmumu ir atcēlusi izskatīšanai uz jūniju, otru uz oktobri. Tas ir kaut kāds absurds. Ja man šajos laikos būtu jāgaida pusgads, lai izskatītu jautājumu uzņēmumā, nezinu, kas notiktu. Varbūt kaut kas mainīsies līdz ar jauno valdību.
A. Suškins: – Valdība šobrīd runā tikai par to, kam vēl noņemt naudu, bet nedomā, kur to nopelnīt.
G. Sabulis: – Turklāt valsts sektorā vēl joprojām neesam iemācījušies produktīvi strādāt. Ir ierēdņi, kuriem darba diena beidzas ar trim uzrakstītām e-pasta vēstulēm vai sagatavotiem trim dokumentiem.
E. Bērziņš: – To, ka kaut kas nav kārtībā, pierāda arī fakts, ka valsts sektorā tiek dibinātas arodbiedrības. Tas ir pilnīgs absurds. Valsts taču strādā sabiedrības labā. Kā valsts var nodarīt pāri darba ņēmējam? Jāpiekrīt Ingunai Sudrabai, ka valsts pārvaldi vajag radīt no jauna. Varu piekrist tam, ka Amerikas ekonomiskā krīze ievilka arī mūs līdzi tajā virpulī. Taču kapitālismā krīzes ik pa laikam ir. Tās nāk viļņveidīgi. Jautājums, cik katra valsts tai ir gatava. Latvija nebija. Un tagad, kuļoties no krīzes, valstij vēl joprojām nav mērķa, uz kuru iet. Latvijai ir milzīgs imports un mazs eksports. Tagad gribam uzpumpēt lielu eksportu, lai tas labi izskatās statistikā. Taču mums tik un tā ir un paliek liels imports. Neredzu problēmu aizstāt ikdienas patēriņa preces ar vietējiem ražojumiem. Šis tad arī būtu vislabākais ceļš Latvijas uzņēmēju attīstībai.
G. Sabulis: – Skaisti tas skan. Tas ir vietējais lobisms, bet to varētu saukt arī par lokālo patriotismu. Mums jāfokusējas uz lokālo produktu un pakalpojumu pirkšanu. Vietējais tirgus ir jāizpērk. Un tas būtu viens solis pareizā virzienā.
E. Bērziņš: – Un pirmais piemērs jau ir. Zemniekiem beidzot atļauj pašiem tirgot savu produkciju. Turklāt iespēja uzņēmējiem ir arī Eiropas struktūrfondi.
A. Suškins: – Mēs tiešām šai krīzei nebijām gatavi. Atceros, vēl finanšu ministrs Atis Slakteris teica, ka Amerikas krīze mūs neskars, jo lats ir piesaistīts eiro. Nekāda sakara ar dolāru… Bet pagāja divi mēneši un esam teju izputējuši. Pasaules ekonomika ir ļoti cieši saistīta. Tagad mēs varam kritizēt igauņus, kuri kaut ar santīmiem, bet grib mums palīdzēt. Taču viņiem ir vismaz kaut kādi uzkrājumi, bet mums nekādi. Mēs visu treknajos gados esam noēduši un izmaksājuši algās. Domāju, ka šobrīd valstī uz laiku vajadzētu iesaldēt dažādus likumus un ļaut uzņēmējiem izdzīvot. Ir tik daudz Ministru kabineta noteikumu un likumu, kuri daudz ko regulē, bet šobrīd valstij būtu jādomā, lai cilvēks pabaro savu ģimeni, lai viņš nekļūst par bezdarbnieku un neiet uz sociālajiem dienestiem. Igauņi tirgos neprasa izmantot elektroniskos kases aparātus. Bet mēs kasāmies par sīkumiem – par kases aparātiem, izsistiem čekiem un sazina vēl ko. Šobrīd prioritātes ir citas.
– Kādēļ valdība nesadzird uzņēmēju ieteikumus un daudzos risinājumus, kuri izskan teju ik dienas?
A. Suškins: – Mūsu problēmas augšai ir nieks. Viņiem ir globālas problēmas, un līdz mūsu līmenim viņi nenolaižas. Turklāt Cēsīs ir mazie un mikro uzņēmumi. Tagad noteikts, ka valstī prioritāte būs eksportētāji, bet ne tie, kas strādā vietējam tirgum. Absurds, bet arī šie eksportētāji vēl reālu palīdzību saņēmuši nav.
E. Bērziņš: – Runājot par valsts pārvaldi, uzskatu, ka vidējo ierēdņu līmenī viņi nav kompetenti neko izstrādāt. Daudz esmu strādājis pie normatīvo aktu radīšanas un esmu pārliecinājies, ka liela daļa ierēdņu nemaz nesaprot, kas ir uzņēmējdarbība. Viņi nesaprot, ko saraksta tajos likumos un noteikumos. Un, kad viņiem stāsti, kā uzņēmēji strādā, viņi atbild – nu un tad?! Gribēsiet, izpildīsiet! Šādu atbildi es saņēmu vēl nesen. Ja nav kompetentu ierēdņu, nebūs kvalitatīvu normatīvo aktu. Tagad arī, nesaprotot lietas būtību, raksta, ka naudu novirzīs ražošanai un eksportam. Nesen lasīju jauno Eiropas fondu atbalsta programmu īpaši atbalstāmajiem reģiniem. Daudzi varētu dabūt šo naudu, jo 70% Latvijas ir īpaši atbalstāma teritorija. Bet ierakstīts, ka nauda būs tikai ražotājiem. Absurds – jo pagastam ir sliktāks attīstības indekss, jo labāk. Bet kuram ir rentabli Zilupē Gluševas ciemā taisīt ražotni, ja tur nav ne darbaspēka, ne citu resursu? Trešais, par ko biju pārsteigts, lasot šo programmu – iesniedzot pieteikumu, jāsniedz izziņa no bankas, ka tā finansēs, vai konta izraksts, ka tev ir nauda visa projekta apmērā. Kam nav uzkrājumu, neko nevar izdarīt. Kas tā par veicināšanas programmu? Par eksportu ir tāpat – nekompetenti un primitīvi nosacījumi. Viens piemērs – uzņēmēja eksportspēju vērtē pēc statistikas datiem nozarē, kuri sen jau mainījušies. Turklāt ir taču zināms, ka vislabāk pelnošā nozare ir tā, kura vēl nav radīta. Kā var vēsturiski atbalstīt vienu, otru, trešo nozari, ja ir kāds, kurš nāk ar kaut ko jaunu? Pašlaik valstij ir dilemma – nosaukt vai nenosaukt prioritārās nozares. Man šķiet, ka Latvijā ir viena prioritāra nozare, tā ir izglītība. Tur ir jāiegulda nauda. Ja reiz 15 gadu darbošanās nav devusi cerēto, ir jāizdomā kaut kas jauns.
– Ar kādām domām uzņēmējdarbībā ienāk jaunie?
R. Reķis: – Darbojos izklaides nozarē, ja tā to var nosaukt. Divus gadus nodarbojos ar “Cēsu peintbola parka” attīstīšanu un peintbola piedāvāšanu kvalitatīvā līmenī. Taču, ja pērn mani plāni bija grandiozi, šogad tie ir sarukuši līdz minimumam. Pašlaik koncentrējos, lai saglabātu kaut esošo klientu loku, neattīstu darbību, jo nezinu, kas notiks. Strādāju, lai nopelnītu kaut kredītam. Kaut gan mans kredīts ir diezgan nosacīts, ja salīdzina ar lielajiem uzņēmumiem. Skaidrs arī, ka bankas pašlaik stingri izvērtē jebkuru darījumu un kredītus dod piesardzīgi.
G. Sabulis: – Bankas grib redzēt stabilitāti. Lai tā līkne ir kaut uz nulles, bet lai tā ir taisna. Taču uzņēmējiem šo līkni saglabāt taisnu ir grūti, jo mēs nezinām, cik zemu vēl nāksies krist.
A. Suškins: – Jāatzīst, ka visi dzīvojām virs saviem spēkiem un varēšanas – uzņēmēji, darba ņēmēji,valsts. Neviens nedomāja par rītdienu.
G. Sabulis: – Bet tas bija laiks, kad visi attīstījās. Vai man bija jānoskatās, kā visi attīstās, un sava vieta jāatdod konkurentiem?
A. Suškins: – Valsts pārvalde vēl ir milzīgi liela. Tas samazinājums, kas tur notika, ir simbolisks. Biju pavisam nesen vienā ministrijā. Staigāju pa kādiem četriem stāviem, kabinets kabineta galā. Katrā sēž pa vairākiem cilvēkiem. Un bieži vien nosaukums, ko tas departaments vai nodaļa dara, man pat īsti nebija saprotams. Ar ko viņi visi tur nodarbojas?! Un valsts īsti negrib mazināt ierēdņu skaitu, bet mazina medmāsu, policistu štatus.
– Kā uzņēmējiem izdzīvot un nepadoties?
A. Suškins: – Jāpielāgojas esošajai situācijai. Savā uzņēmumā līdz minimumam esmu samazinājis izdevumu daļu. Neesmu aizticis darba algas ne par vienu santīmu. Uzskatu, ka to gan pašlaik darīt nevajag.
E. Bērziņš: – Mazam un sīkam uzņēmējam pret lielo ir tā priekšrocība, ka viņš ir elastīgs. Viņš var strādāt personīgi ar katru klientu, kurš atnāk. Ja klients jūtas aprūpēts, viņš noteikti atgriezīsies.
G. Sabulis: – Jā, bet man 90 % ir publiskie iepirkumi, tur nekādas personības nav. Ko man darīt? Izlasu, ka ir konkurss, un piesakos. Ja kādreiz telpu uzkopšanā darbojās kādas piecas firmas, tagad konkursiem piesakās apmēram 40, no kurām desmit ir celtniecības un santehnikas firmas, piecas iepriekš bija ražojušas mēbeles, bet visas nu piesakās telpu kopšanas konkursam. Turklāt piedāvā dempinga cenas. Un kādu pakalpojumu rezultātā pasūtītājs saņem? Turklāt šādas lietas notiek arī būvniecībā un citās nozarēs.
– Kādus ieteikumus, rezumējot sarunu, varat dot uzņēmējiem?
G. Sabulis: – Gan uzņēmējiem, gan katrai mājsaimniecībai varētu ieteikt izskatīt savu saimniecību. Kas īsti treknajos gados ir savākts, un apdomāt, bez kā tagad var iztikt. Otrs – jāgriežas ar oficiālām vai mazāk oficiālām vēstulēm pie visiem partneriem, kas ietekmē uzņēmēja naudas plūsmu. Nevajag baidīties no kredītiestādēm. Iet katram ar savu personīgo stāstu, skaidrojot arī nākotnes vīziju. Jo nosmakt mēs paspēsim vienmēr. Izdomāt visas iekšējās rezerves. Pat tikai latu liekot pie lata, sanāk diezgan labas lietas. Ja katrs uzņēmējs izdarīs vismaz 99%, kas atkarīgs no viņa paša, tad izdzīvos.
A. Suškins: – Vēlreiz optimizēt visus ieņēmumus un izdevumus. Gan darba devējam, gan ņēmējam strādāt godīgi, ar apziņu – jo labāk strādāsim, jo ātrāk no tās bedres iziesim. Ja būsim tādā panikā, kādā šodien ir daudzi, mēs no bedres neizkāpsim. Un katru dienu ir jāpielāgojas šodienas situācijai. Rīt tā būs citāda.
R. Reķis: – Laiki ir grūti, bet, domāju, jaunajiem uzņēmējiem nevajag nobīties no iesaistīšanās biznesā arī šobrīd. Manuprāt, brīvas nišas ir. Ja ir laba ideja, biznesa plāns, domāju, arī atbalstu var atrast.
A. Suškins: – Taču jaunajiem uzņēmējiem šobrīd arī nevajag bīdīt lielus plānus. Tie tagad nav sasniedzami. Bet kaut ko minimālu, reālu. Un tad, kad pirmais solis sperts, tad lēnām jāsper nākamais. Sevi esi pabarojis, savu ģimeni arī. Diviem, trim esi iedevis darbu, sākumam pietiks.
E. Bērziņš: – Daudziem uzņēmējiem patlaban nemaz nav skaidrs, kāpēc viņi savu uzņēmumu dibināja. Kā saka – babki zarabativaķ… Ja nevar nopelnīt vieglu un ātru naudu, tad viņiem ir krīze. Šiem uzņēmējiem tagad ir ļoti smagi. Gribu uzsvērt, ka svarīgs ir mērķis. Otra lieta – izvēlēties klientus, lai tie nav vienā lauciņā. Lai trieciens nav tik smags. Nebūs privātie, būs juridiskie klienti, nebūs to, būs valsts sektors. Neveiksies ar to, būs ceļš uz ārzemēm. Sadalīt riskus. Un noteikti nav jābaidās uzņēmējdarbību uzsākt arī šobrīd. Daudzi izglītoti cilvēki pašlaik paliek bez darba, noslogo sociālo budžetu, bet varētu uztaisīt kaut vai biznesa plānu. Tas
jau ir solītis uz priekšu, ka cilvēks sapratis, kas ir biznesa plāns. Un nekad īsti nav tā, ka izstrādā vienu biznesa plānu un tas uzreiz labi īstenojas. Jātrenējas kā sportā, un sanāks varbūt piektais. Iemaņas
nāk ar darīšanu.
Komentāri