Pirms 18 gadiem farmaceite Dace Mačuka atvēra pirmo privāto aptieku Latvijā.
Cēsu Centra aptiekas vadītāja Dace Mačuka šo gadu laikā ir saņēmusi darba novērtējumu valsts mērogā – Gada farmaceita titulu, “Grindex” medaļu par ieguldījumu farmācijā un Veselības ministrijas atzinības rakstu par ieguldījumu farmaceitiskās aprūpes attīstībā lauku aptiekās. Viņa darbojusies Latvijas farmaceitu biedrības valdē, kur bijusi arī lauku aptieku sekcijas vadītāja, un ir viena no Latvijas Brīvo farmaceitu apvienības dibinātājām. – Ja vēlreiz būtu 1991. gads un jūs būtu izvēles priekšā – būt vai nebūt privātajai aptiekai. Kāda būtu jūsu atbilde? – Nenožēloju padarīto un atbilde noteikti ir – jā. Tā bija pareizākā izvēle – strādāt privāti, taupīt līdzekļus no nopelnītā, likt santīmu pie santīma un iet šajā biznesā uz priekšu. Attīstīties un paplašināties. Neviens jau priekšā nepateica, kā laiki mainīsies, kas notiks, bet man bija skaidrs, ka jāstrādā. Mēs izveidojām ģimenes uzņēmumu. Bija un ir jāplāno, daudz un grūti jāstrādā, jo bērnus vajadzēja skolot. – Kas notika ar aptiekām, kuras neprivatizēja? – Ir pagājuši 18 gadi kopš pārmaiņām, un valstij vairs nepieder neviena aptieka. Izņemot vien tās, kas turpina darbu stacionāros. Daudzas aptiekas ir pievienojušās kādam no lielajiem aptieku tīkliem, kuru vadība ir Rīgā, kādas iekļāvušās mazākās aptieku apvienībās, bet tās darbojas joprojām. Aptiekas nekad nav bijušas bankrota vilnī. Savu darbību ir beigušas dažas lauku aptiekas, jo tur vairs nav farmaceita. – Kā pašlaik izdzīvo lauku aptiekas? – Ir ļoti sarežģīti. Pazīstu kolēģes Cēsu rajonā un arī citviet Latvijā, kuras dienā aptiekā var ietirgot vien četrus latus, ir aptiekas, kurās dažu dienu neviens klients neienāk. Labāk klājas aptiekām, kur pagastos regulāri pieņem ģimenes ārsts, bet, ja tas atbrauc vien reizi nedēļā? Var jau teikt, ka cilvēki laukos tāpat dzīvos un medikamentus pirks, bet situācija ir mainījusies. Nākotne ir tām aptiekām, kur pašos pagastu centros pulsē dzīve – ir skola, veikali, kultūras nams. Lai precei būtu noiets, ir vajadzīgs pircējs, bet mainās cilvēku iepirkšanās tradīcijas – reizi nedēļā atbrauc uz pilsētu, lielveikalos sapērk visu nepieciešamo, ienāk arī pēc zālēm aptiekā. – Pieminējāt aptieku tīklus un apvienības. Jūs lepojaties, ka esat ne vien privātās aptiekas vadītāja, bet arī neatkarīgas aptiekas īpašniece? – Jā, aptieka pieder mums abiem ar dzīvesbiedru , un mēs neesam iesaistījušies nekādās apvienībās. – Kādi ir neatkarības plusi un mīnusi? – Varu minēt tikai plusus, mīnusu, manuprāt, nav. Man nav jāievēro nekādi kopīgi preču apgrozījuma, atlaižu nosacījumi. Esmu noturējusies pozīcijā –
neviens nevar diktēt, kādus medikamentus pirkt, kādus pārdot, kādos plauktos izvietot. Es vados tikai pēc tā, kas nepieciešams pircējam. Un privāta, neatkarīga aptieka ir ļoti personiska. – Jūs pieminējāt atlaides. Vai tad jūsu pircējs pēc lētākām zālēm neilgojas? – Mēs nedodam atlaides, bet mēs cenšamies lētāk iepirkt zāles, lai mums būtu zemākas cenas. Un es nevaru izturēt mānīšanos. Man nepatīk, ka iestāsta cilvēkiem – iedodu tev atlaidi, bet nepasaka, ka man patiesībā ir augstākas medikamentu
realizācijas cenas. – Esat arī strikti par to, ka aptiekas būtu jāvada cilvēkam, kurš pēc izglītības ir farmaceits. – Aptiekas vienmēr vadīs cilvēks, kuram ir farmaceitiskā izglītība. Un domāju, ka aptiekām arī vajadzētu piederēt tikai speciālistam ar farmaceitisku izglītību. Daudzviet diemžēl tā vairs nav. Aptieka nav veikals, kas var piederēt ikvienam. Bet ar aptieku tīkliem tā ir noticis. Droši vien tāpēc diskutē par to, vai noteikumi jāmaina, vai tie drīkst palikt tādi, kā līdz šim. – Vai šobrīd krasi mainās medikamentu, uztura bagātinātāju pārdošanas apjoms? – Noteikti būs tā, ka kādu brīdi arī cilvēki pirks mazāk zāles, bet par to nevajadzētu satraukties. Man jau liekas, ka tās arī nav jāēd kā maize. Cilvēki palaižas slinkumā. Nekā citādi sev nepalīdz, kā vien iedzerot tableti. Man kā aptiekas vadītājai par to nemaz nenāktos runāt, bet ir jāpadomā par pareizu ēšanas režīmu, par kustībām. Pati divas reizes nedēļā eju vingrot. Tas nav lēti. Taču, ja nav naudiņas, var aiziet uz nodarbībām dažas reizes, iemācīties vingrojumus un turpināt mājās. Nevar uzēst resnu vēderu, tad žēloties, ka sāp mugura un tikai iet pie ārsta pēc receptes. Lasīju kāda vācu ārsta piemēru. Viņš teicis pacientiem: “Kamēr jūs ar mani kopā nedosieties rīta skrējienā, es jums nekādas valsts kompensējamās zāles nerakstīšu!” Drakoniski, bet ne bez pamata. – Latvijas iedzīvotāji esot vieni no lielākajiem medikamentu un uztura bagātinātāju patērētājiem Eiropā. – Cilvēks jau vienmēr darīs, kā būs izdomājis, un arī aptiekā necenšamies atrunāt no uztura bagātinātāju iegādes. Cilvēkam var šķist, ka mēs viņam nepalīdzam. Taču man tiešām ir žēl gados veco cilvēku, kuri noskatās reklāmu, nāk un prasa uztura bagātinātājus par augstu cenu. Es taču zinu, ka viņu vecumā tie profilaksei nepalīdzēs. Man gribas teikt – nopērciet labāk daudz augļu, vēl
kaut ko veselīgu un baudiet kārtīgu maltīti par šo pašu naudu. – Sabiedrība kļūstot arvien slimāka. Un aptiekā ir pierādījums – gandrīz trešdaļa medikamentu pret valsts kompensējamo zāļu receptēm. – Jūs vaicājāt – kā cilvēku pirktspēja ietekmēs aptieku? Noteikti ne tik graujoši kā situācija, ja valsts kādā brīdī nespēs samaksāt aptiekām par slimniekiem izsniegtajiem kompensējamiem medikamentiem. Cilvēki būs atnākuši, zāles saņēmuši, bet mēs slīgsim zaudējumos, jo, kad kompensējamos medikamentus pasūtām, par tiem mūsu aptieka nākamajā dienā norēķinās. Kompensējamās zāles ir dārgas. Šī situācija mani satrauc. – Krīze jūs neskar arī citādi – nav jābažījas par peļņu, par darbinieku algām? – Mums ir ļoti labs kolektīvs, profesionālas kolēģes ar milzu pieredzi. Divas pat bijušas lielu aptieku vadītājas Rīgā un viena Vecpiebalgā. Pēc pensionēšanās kolēģes darbu turpina pie mums, un labi, ka tā. Man liekas, ka mūsu atalgojums ir konkurētspējīgs un ne no viena darbinieka arī neatteikšos. Cita lieta – es labprāt vēlētos darbā pieņemt kādu jaunu kolēģi, bet trūkst. Joprojām farmaceiti pēc izglītības iegūšanas labprātāk izvēlas darbu zāļu izplatītājfirmās. Brauc pie manis jaunas meitenes, zinošas, un piedāvā medikamentus. Man tā ir ļoti žēl. – Tas, ka medikamentus izplata diplomēti farmaceiti un ārsti, nav jaunums. – Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka mūsu dēli izstudēja medicīnu un abi strādā profesijā. Mareks ir traumatologs Vidzemes slimnīcā, bet Ronalds ir rezidents. Viņš izvēlējies onkoloģiju un līdzdarbojas ārstiem Gaiļezerā. Man grūti pateikt, kāpēc viņi abi izvēlējās būt ārsti, bet ļoti par šo izvēli priecājos. Viņi palīdzēs cilvēkiem. Ārsta darbs ir ļoti grūts, atbildīgs. Tāpēc man ir skumji, ka cilvēkiem ir tik grūti ārsta apmeklējumam iztērēt dažus latus. Man abi bērni, lai tiktu pie tik augstvērtīga diploma un zināšanām, būs studējuši 11 gadus. Kurā specialitātē vēl ir tik garas studijas ? Diemžēl padomju laika domāšana cilvēkos mainās ļoti lēni. Pie friziera samaksāt piecus latus nav nekas. Nav arī pareizi domāt – zālēm jābūt lētām. Maizīti ir grūti izcept, bet cik cilvēku – zinātnieki, pētnieki – strādā, lai izgudrotu un ražotu medikamentu, kas ārstē slimnieku? Zāles nevar būt lētas. – Vai aptiekā interesējas arī par Latvijas preci? – Mūsu aptiekā ir ļoti plašs sortiments, un noteikti var izvēlēties arī Latvijā ražotus medikamentus. Cilvēki arī interesējas un prasa. Visejošākās ir Latvijā ražotās mikstūras, sīrupiņi un tējas. Par dr. Tereško tēju maisījumiem ir vislabākās atsauksmes. Tā kā dakteris ir Cēsu cilvēks un zinu, cik viņš rūpīgi un apzinīgi tos gatavo, varu droši pircējiem ieteikt. Šo gadu laikā ir izveidojusies pastāvīga klientūra. Cilvēki nāk, jo zina, ka varēs iegādāties to, kas nepieciešams. Mēs mudinām uz mūsu aptieku nākt arī gados jaunākus cilvēkus. Jaunās ģimenes pie mums var iegādāties par lētāku samaksu pamperus, piena maisījumus. – Jūs ne reizi vien sarunas laikā sakāt – Mačuku aptieka. – Tā tas arī ir. Mēs abi ar vīru šeit esam no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mēs ēku būvējām saimnieciskā kārtā, un Jānis, kā sertificēts būvinženieris, vadīja visus celtniecības darbus un šobrīd to uztur saimnieciskā kārtībā. Viņš tagad ir arī aptiekas ekonomists un SIA direktors, bet es varu vairāk ļauties farmācijas lietām. Visus šos gadus bijis tā – vakaros palaižam darbinieces ātrāk mājās un paši pēc vienpadsmitiem vakarā, kad beidzies darba laiks, slēdzam durvis. Tā katru dienu, arī brīvdienās. Un ziniet, kā vēl ir sanācis? Nekad nebūtu iedomājušies! Mūsu aptiekas logi katru dienu, arī svētkos, gandrīz līdz pusnaktij ir gaiši, un cilvēki te sarunā tikšanās vietu. Viņi nesaka – satiekamies centrā. Viņi saka – gaidu tevi pie aptiekas!
Komentāri