Uz Madeiru, kas ir Portugālei piederoša sala Atlantijas okeānā, cēsniece Mārīte Gailīte devās pērnvasar. Tagad viņa jau ir ceļa jūtīs pretim ziedošajai Holandei. Un vēlme baudīt ceļu sirdī mostas bieži, jo ceļojumos gūto pieredzi un atmiņas Mārīte uzskata par vienu no lielākajām dzīves vērtībām, kuras neviens nespēj atņemt.
Madeira uzrunāja
Mārīte pēta ceļojumu katalogus un vērtē jaunāko, kurp doties, ko apskatīt. Par Madeiru iepriekš zināts vien tas, ko internetā var izlasīt – maza sala, kas bagāta ar dabas dažādību, daudz košu krāsu un tūristiem tur uzsmaida portugāļi. “Es ierasti ceļoju kopā ar “Impro”, un pērn Madeira bija jaunums. Tā kā jaunums programmā, tad arī lētāks ceļojums, bet nav ar ko salīdzināt iespaidus. Mazliet šaubījos, bet tad punktu pielika kāds radioraidījums, kurā par nedēļu, kas aizvadīta Madeirā, dalījās dziedātāja Rita Trence. Māksliniece sacīja – tā ir paradīze zemes virsū, tad sapratu – jābrauc,” dalījās Mārīte Gailīte, kura ceļojumos gūto iespaidu pūru loka kopš agras jaunības. Tad izbraukta Padomju Savienība, apskatītas Vidusāzijas valstis, izdevies redzēt Čehoslovākiju, Bulgāriju, Ungāriju un demokrātisko Vāciju.
“Nē, atkārtoti gan mani ne uz vienu vietu nevelk. Pasaule ir tik liela, ir ļoti daudz neredzētā, tāpēc nevaru salīdzināt, kā Eiropa gadu gaitā mainījusies. Dziļāko iespaidu atstājusi Norvēģija un Madeiras sala, par kuru runājam. Kaut ko savu un tikai šai zemei raksturīgu es tur atradu,” tā Mārīte, kura 44 gadus strādājusi Cēsu sanatorijas meža skolā, mācījusi bērniem angļu valodu.
“Biju arī Anglijā, bet vecā Anglija mani kaut kā pievīla. Biju gaidījusi ko citu. Nemāku jums pateikt, bet man likās, ka valsts un cilvēki ir mazliet iesīkstējuši. Vairāk priecājos par Skotiju tās brīnišķīgās dabas dēļ,” sacīja Mārīte un piebilda, ka ceļojumos mēdz doties viena, kopā ar meitu vai krustmeitu, vienu gadu cenšas izvēlēties braucienu, kur vairāk apskates objektu, vēstures, kultūras slāņu, citugad dodas baudīt dabu, siltumu un valsts savdabību. Tāpēc Madeira bijusi pareizā izvēle un interesants galamērķis.
Pa ceļu ar ragavām
Vēl Mārīte stāsta, ka nekad nav bijusi nevienā no tagad tik iecienītajiem kūrortiem – Ēģiptē, Turcijā vai Kanāriju salās. “Ja man gribas sauli, varu pagulēt tepat dārzā, ja jūru, tad vasarā varu aizbraukt līdz Tūjai, bet ceļojumā man nepieciešams krāt iespaidus – staigāt, pētīt. Zvilnēšana smiltīs man neder,” tā Mārīte un uzsver, ka Madeiras apceļošana bijusi intensīva. Bet nogurums nav mācis, jo sala ir maza – 50 kilometru garumā un 20 kilometru platumā. Katru dienu devušies ekskursijās un atgriezušies vienā un tajā pašā viesnīcā.
“Interesantākais no redzētā – mājas slienas gandrīz divu kilometru augstumā. Kā? Tās celtas uz klints un terasveidīgi, augstāk un augstāk. Vēl bija interesanti uzzināt, kā salu apūdeņo, jo vietējie audzē vīnogas, no kurām gatavo tradicionālo Madeiras vīnu, audzē arī banānus. Izveidota apūdeņošanas sistēma, šos ūdens ceļus sauc par levadām. Izskatās tā, ka vienā lielā avotā satek daudzas sīkas straumītes. Un vēl varējām izbraukt ar slavenajām Montes kamanām – pa stāvu kalnu ceļu kamanas kopā ar pasažieriem tiek stumtas lejup, un asfalts, pa kuru tās slīd, burtiski spīd,” pērn piedzīvoto atcerējās Mārīte, kura ceļojumā bija devusies kopā ar meitu Kristīni. Mārīte arī atzinās, ka ceļošana ir ģimenes hobijs. Ja jaunībā Mārīte bijusi ceļā līdz pat Baikālam, tad vīrs bijis alpīnists un kāpis ne tikai Padomju Savienības augstākajās kalnu virsotnēs, bet pabijis arī Kamčatkā.
“Mums kopīgie tālie ceļojumi ir bijuši uz Ameriku, bet tiem nebija tikai atpūšanās mērķis. Mēs braucām pie radiem,” ceļojumu albumus pārlapojot, stāstīja Mārīte, bet klusi uz visu notiekošo raudzījās milzīgi gliemežvāki, kuri tagad ir ne tikai Gailīšu mājas interjera priekšmeti, bet vēstneši, ka daļu Zemes apskalo Klusais okeāns, kurš savās dzīlēs slēpj daudz interesanta.
Karabāzes sajūta
Mārīte stāsta, ka salā tūristi satikuši zinātnieku, kurš lielāko mūža daļu veltījis, lai selekcionētu orhideju šķirnes. Šim vīram bijusi arī Madeiras vīnu kolekcija, līdzīgi kā latvieši darina jāņogu vai upeņu vīnu, tas tapis no salā augušajām un sauli baudījušām vīnogām.
Klinšu nogāzes bijušas gandrīz klātas ar vīnogulāju stādījumiem, un salas ziemeļdaļā katra to rinda piesegta ar zedeņu žogiem līdzīgu segu, lai gatavo ražu pasargātu no okeāna sāļā gaisa.
Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala. Tās krasti – augstas klintis. Vienīgā pludmale, kurā laiskojas tūristi, veidota no Sahāras tuksneša smiltīm. Pludmale ir mākslīga, lai to neizskalo okeāns, nostiprināta ar milzīgiem akmens bluķiem. Un uz tikpat mākslīga pamata pirms nepilna pusgadsimta uzcelta Madeiras galvaspilsētas Funšalas lidosta.
“Sajūta ir dīvaina. Piezemēšanās notiek klints virzienā, skrejceļu jau neredz. Lidmašīna nosēžas, bet liekas, ka esam uz kuģa, kas atrodas stāvās klints pakājē. Vēl līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem no salas līdz Portugālei varēja nokļūt tikai ar kuģiem. Tagad tūristi var nolaisties uz spēcīgās „mēles”, bet operatīvāka satiksme bijusi nepieciešama arī vietējiem. Galu galā, joprojām daudzas lietas, pat plašo preču sortimentu lielveikaliem, arī pārtiku, piegādā no Lisabonas,” uzzinātajā dalījās Mārīte un piebilda, ka klausoties, kā vietējie tiek galā ar ikdienas rūpēm, bijis jāsecina – sala ir skaista, klimats brīnišķīgs, lietus netraucē. Bet tas ir tīkami tūristiem. Pašiem saliniekiem dzīve ir visai sarežģīta. “Tomēr viņi par dzīvi nesūdzas. Dzīvo mierīgi ar smaidu. Grūti pateikt, cik ilgi jau tā. Redzējām senu ciemu, kopā ar vietējiem atzīmējām Funšalas 500 gadi. Viņi lepojas ar savu vietu okeāna plašumā un svētkus svin godam. Madeira grasās pārspēt Sidneju svētku uguņošanas burvībā. Nezinu, izdosies tas viņiem vai ne,” tā savu stāstījumu par ceļojumu beidza Mārīte.
Ar pensionēto skolotāju pārrunājām arī šodienas aktualitātes, viņa sacīja – vienmēr un arī šobrīd katram ir savas prioritātes. Kas ceļo, tie vienmēr ceļos. Arī viņa. Ja vairs nebūšot iespēju izstaigāt Eiropas un pasaules plašumus, tad ļaušoties priekam vēlreiz un vēlreiz apskatīt Latviju. Pērn ģimene bijusi Latgalē, ja stāsts būtu par to, tad tas sanāktu ne mazāk interesants. Ieteikumi * Nogaršojiet pavāru prasmīgi sagatavotās jūras veltes – zobenzivs un tuncis ir madeiriešu ēdienkartē; * vietējais lepnums – izšuvumi un paklāji, klūgu un irbenāju darbi – pīti grozi un mēbeles; * baudiet Madeiras vīnu, kas ir salas zīmols. Ir četri vīna tipi, kuru garšu buķete atšķiras no tā, kādā augstumā atradies vīnogu dārzs, kur ogas ievāktas; * jānogaršo salas banāni, kas mazā izmēra dēļ netiek eksportēti, bet ir ļoti saldi. Funšalas tirgū var nopirkt anonus – ābolus, kurus parasti ēd, pārgriežot ar karoti, jo mīkstums ir sulīgs, salds, atgādina krēmu; *jāapskata orhideju dārzs, kurā priecē ap 3000 dažādu krūmu; * jāredz levadas, kurās krāts lietus ūdens, un klinšu baseini.
Fakti * Madeira pirmoreiz kartē iezīmēta 1351. gadā, taču senas hronikas liecina, ka portugāļu jūras braucēji to atklāja tikai 15.gs. sākumā. Galvaspilsēta Funšala dibināta pirms 500 gadiem. * Pateicoties Golfa straumei, salā ir labi laika apstākļi – vidējā gaisa temperatūra augustā +25°, bet janvārī +18°. * Pirms pieciem gadsimtiem Madeiras salā sāka audzēt cukurniedres, kas bija ievestas no Sicīlijas, un vīnogulājus no Kipras salas, bet nedaudz vēlāk parādījās arī pirmās banānu audzes. * Populāra ar neskarto dabu, visslielākais tās lepnums ir Laurisilvas jeb lauru koku meži, kas ir raksturīgi tikai Madeirai un vēl dažām apkārt esošām salām un ir iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Komentāri