“Tas notika pagājušajā vasarā, rallija laikā,” atminas Sandris Ezeriņš un turpina stāstu: “Braucu mājās no Piebalgas puses un vienā mirklī sajutu, ka īsti kaut kas ar to braukšanu nav kārtībā. Piestāju ceļa malā un atskārtu, ka automašīnai viena riepa izlaidusi gaisu. Kā jau “īstam” autovadītājam, rezerves riteņa līdzi man nebija, no Cēsīm atrados teju 100 kilometrus, automašīnu neveiksmīgā kārtā biju apstādinājis līkuma iekšpusē… Turklāt atskārtu, ka pēkšņi līkumā viena pēc otras sāka lidot rallija mašīnas, saceļot milzīgus putekļus. Sajūtas bija neaprakstāmas. Mani un manu auto milzīgajos putekļos pamanīt bija teju neiespējami un domāju, ka tas viss beigsies pavisam bēdīgi. Laikam jau Dieviņš stāvēja klāt, rallija automašīnas mani neķēra un pēc četrām stundām sagaidīju arī palīdzību. Diemžēl nākas atzīst, ka no šīs notikuma mācību neesmu guvis. Vēl joprojām braukāju bez rezerves riteņa. Bet dzīve tādēļ ir interesanta, ka tu nekad nezini, kas ar tevi notiks nākamajā mirklī.”
