Katram pienāk laiks, kad jāizvērtē, ko derīgu mūžā esi sastrādājis, kāpēc to esi darījis un vai kādam šis devums būs vajadzīgs arī nākotnē. Apmēram tā filozofē fotomeistars Ēriks Fridrihsons, kurš tagad rokas pa plauktu plauktiem, lai izdomātu, kur likt mūža laikā tapušās, ar meistarīgu aci un roku darinātās fotogrāfijas. Kameras fiksētos un mūžu glabātos negatīvus.
“Vienu daļu jau izmetu miskastē…piedāvāju, bet nevienam nevajag,” ar sāpīgi pukstošas sirds nopūtu balsī saka meistars un atceras, ka savulaik sava mūža darba arhīvu piedāvājis gan Cēsu bibliotēkai, gan muzejam, arī pilsētas domei, arī, foto par Atmodas laika notikumiem Cēsīs, bet izrādījies, ka šī viņa redzējuma vēsture nevienu nav interesējusi, arī Foto muzeju Rīgā ne.
Savā istabā meistars izvietojis plauktus, kur glabājas viss viņa mūža darbs, atstādams tikai vietu gultai un nelielam galdam. Viņš atzīst, ka plaukti tomēr pamazām sāk tukšoties uz labu, jo tiem uzspīdējusi saulīte no Latvijas Valsts Kinofonofoto dokumentu arhīva. Uz šo vēstures krātuvi aizceļojuši vairāki stāvgrūdām pieblīvēti mikroautobusi. Vēl mājas jāatrod negatīviem uz fotoplatēm, uz kuriem vīd informācija par bildes tapšanu.
Foto un bišu trakums
“Lai taptu laba bilde, vispirms jādomā par tās saturu, tad seko kompozīcija un gaisma,” iesākot sarunu par to, kāpēc cilvēkam mūžā nepieciešams tik daudz fotografēt, uzsver Ēriks Fridrihsons, liekot saprast, ka tas, kurš redz skaistumu gaismā, nevar to neiemūžināt.
“Kad man bija 11 gadi, izlasīju latviešu profesionālās fotogrāfijas pamatlicēja Mārtiņa Buclera biezo foto pamatmācības grāmatu. Būtībā to iemācījos no galvas, fotogrāfiju apstrādes receptes pārrakstīju biezā kladē. Toreiz, vienlaicīgi ar fotogrāfiju, Aucē pie profesora Riļskas mācījos arī biškopību,” atmiņās ieejot, pasmaida Ēriks Fridrihsons. ”Ciemos bija atbraucis mans onkulis. Abi gājām pa mežu un ieraudzījām, ka kokā iespietojušas bites. Onkulis man teica, ka spiets ir jādabū. Mājās stropu nebija. No kaimiņiem aizņēmos vecu, un spiets to arī pieņēma. Onkulis pēc tam sūtīja informāciju par bitēm. Tad grāmatas par biškopību sāku iegādāties pats. Pavairoju saimes,” beidzis sarunu par medus kukaiņiem, Ēriks Fridrihsons, līdzinot abas intereses, atkal pievēršas fotogrāfijai.
“Fotografēšanu mācījos no vietējā fotogrāfa Eduarda Bērziņa. Viņš man iedeva pirmo fotoaparātu un iemācīja krāsu mācību – kā sajaukt eļļas krāsas, lai kolorētu bildes. Daudz mācījos arī no fotomeistara Viļa Rīdzenieka, kurš bija mūsu ģimenes draugs,” saka sirmais fotomeistars un atceras vēl vienu savu vājību – krāt grāmatas par fotogrāfiju. “Nopirku visas, kas iznāca Padomju savienības laikā,” viņš stāsta un atklāj, ka plauktus spiež ap divi ar pusi tūkstoši grāmatu par kino un foto.
Karš piegrūž elektrību
15 gadu vecumā, kamēr tēvs izkaroja Otrā pasaules kara frontes līnijas, Ēriks izdomāja mājās ievilkt elektrību. “Gāju mežā, zāģēju kokus, nomizoju un vilku prom uz lauka. Izraku 1,8 metrus dziļas bedres un izdomāju sistēmu, kā saviem spēkiem stabus uzstādīt,” viņš stāsta par man neizprotamu sviru mehānismu, kurā stabs ieguldīts, un, nākot palīgā Ērika mātei, tas lēnām iestatīts zēna izraktajā bedrē. Jautāju, kāda sajēga 15 gadus vecam puikam par elektrību.
“Elektrību, varētu teikt, augstskolas līmenī apguvu pašmācības ceļā,” viņš pašsaprotami saka un stāsta, kā katru vakaru pirms gulētiešanas pie petrolejas lampiņas lasījis grāmatas par strāvas fizikālajiem noslēpumiem.
“Pēc kara strādāju par elektriķi Jelgavā, jo, kā saprotams, toreiz trūka amatnieku visās jomās. Dzīvoju Lauksaimniecības akadēmijas ēkas vienā spārnā, pārējā ēkas daļa bija nodegusi. Tai spārnā bija ierīkots kara hospitālis, kam ļoti bija nepieciešams apgaismojums. Toreiz Jelgavā bijām tikai divi šīs lietas zinātāji, divatā to arī atjaunojām. Vadu nebija, izmantojām vecos no sabojātajām elektrolīnijām.”
Rentgena pakļaušana
Brīžiem šķiet, ka Ēriks Fridrihsons stāsta prātam neaptveramas lietas, kas liek jautāt – kā viens cilvēks visu to spēj? Pēc dienesta padomju armijā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Jelgavas slimnīcā viņš uzstādījis amerikāņu rentgena aparatūru. “Tas bija diezgan grūti, jo instrukcijas bija tikai angļu valodā,” tik daudz par aparatūras sarežģītību pavēsta visu lietu pratējs. ”Šo valodu skolā biju mācījies, kaut ko sapratu, bet… šī bija tehniskā literatūra. Vadījos pēc nelielās pieredzes, jo padomju armijas medsanbatā (sanitārais bataljons – V.R.) arī uzstādīju rentgena aparatūru, bet tikai krievu ražojuma. Pats arī taisīju rentgena uzņēmumus, bet materiālu gāju attīstīt uz savu laboratoriju,” Ēriks Fridrihsons aizdomājas un tad atklāj, kā rentgena bildēm pielicis punktu. ”Biju izstudējis biezu grāmatu, kā ar rentgenu jārīkojas. Izrādījās, ka nepieciešamas rentgena starus absorbējošās plates, bet krievu frontes rentgena aparātam tās nebija. Pie tam aparāts bija vairākas reizes remontēts. Domāju, kas notiks ar cilvēku veselību ,saņemot tik spēcīgu apstarošanu. Neviens par to nedomāja. Reiz kādai pavecākai kundzei vajadzēja bildēt galvu, bet, kad uzzināju, ka pēc kāda laika viņa pazaudējusi matus, šo darbu uz dienas pametu.”
Pirms 17 gadiem Ēriks Fridrihsons rentgena aparatūru uzstādīja arī Cēsu slimnīcā. Pulkvežu fotogrāfs
Atceroties dienestu padomju armijā, Ēriks Fridrihsons uzskata, ka viņam tur šausmīgi paveicies tāpēc, ka varējis nodarboties ar savu interešu favorīti – fotogrāfiju. Viņš uzskata, ka tieši tad arī sācies viņa nopietnais fotogrāfa darbs. “Biju latviešu 43. gvardes divīzijas fotogrāfs. Bildēju divīzijas mācības un ģenerāļu portretus. Baltijas kara apgabala gaisa spēku pavēlnieks gribēja mani iztaisīt par personīgo fotogrāfu,” viņš to saka bez kādas lielības un atceras, kā vēlāk tas pats pavēlnieks viņam rakstījis vēstules no Kijevas, lai sūta literatūru un māca viņu fotografēt.
Fotomeistaram saglabājušās fotogrāfijas ar rakstnieku Vili Lāci, kad viņš bija Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētājs. Attēlos redzami arī tagad bēdīgi slavenie padomju darboņi – Latvijas kompartijas centrālās komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un Baltijas kara apgabala pavēlnieks Ivans Bagramjans. Lai nu kā, bet tā tomēr ir vēsture, abi spriežam. Ēriks Fridrihsons atklāj – kad beidzis seržantu skolu, vadībai bijusi ideja nosūtīt viņu uz Viļņas virsnieku skolu, šai buķetei klāt vēl piedāvājot stāties komunistiskajā partijā. “Teicu, ka to nevaru darīt, jo man ir tikai četru klašu izglītība un ļoti slikta atmiņa,” smej Ēriks Fridrihsons un piebilst, ka par slikto atmiņu īsti nav noticēts un pat piedraudēts aizsūtīt uz Tālajiem Austrumiem. Lai tas nenotiktu, kāds ieteicis rakstīt iesniegumu par vēlēšanos dienēt virsdienestā. “Tā bez diviem mēnešiem armijā nodienēju astoņus gadus,” stāsta meistars un liek saprast, ka vaļā no dienesta nav gribēts laist arī tādēļ, ka daudziem bija nepieciešama viņa prasme fotografēt. Fotodarbnīcu noslēpumi
Vēl dienesta laikā Ēriks Fridrihsons “Latviešu Strēlnieka” redakcijai gatavojis bildes, bet pēc armijas radusies ideja pastrādāt portretēšanas jomā, un viņš nolēmis pieteikties darbā “Rīgas foto”, bet… izrādījās, lai tiktu strādāt tik smalkā iestādē, par to jāsamaksā tās vadītājam. Cena – atkarībā no amata, kādu gribi ieņemt. Ja nemaksā, tad pats meklē izsaukumu pasūtījumus. Kad vēlāk Ēriks Fridrihsons atnācis dzīvot uz Cēsīm, šo korupciju sastapis arī Cēsu fotodarbnīcā. Tomēr “Rīgas foto” nostrādājis desmit gadus, tad nāca 14 Rīgas kinostudijas gadi. Latviešu kino ilustrators
Pirms gadiem trim Cēsu muzejā foto izstādē varējām iejusties filmas “Purva bridējs” tapšanas laikā, šķiet, tas bija 1966. gadā, kad pilsētas populārākais notikums bija šīs filmas uzņemšana. Toreiz daudzi nezināja, ka filmas režisoram Leonīdam Leimanim aktierus filmai palīdz atrast arī fotogrāfa Ērika Fridrihsona portretējumi un tapšanu fotogrāfijās iemūžināja tieši viņš, jo fotogrāfa vārds neparādījās pat filmas titros. “Kā sāku strādāt Rīgas kinostudijā?” viņš pats jautā. “Atnāca draugs, kurš tur strādāja par skaņu ceha vadītāju, un paziņoja, ka man jānāk strādāt uz kinostudiju, jo tur būvē jaunu fotolaboratoriju, “viņš atceras un kā dzejolīti nodeklamē, ka Rīgas kinostudijā sācis strādāt 1962. gada 7. augustā un 14 darba gados bijis fotogrāfs septiņām mākslas filmām.
Kādu brīdi padomju laikā Cēsu fotodarbnīcas logu rotāja Ērika Fridrihsona darinātie aktrises Ineses Jansones portreti no filmas “Motociklu vasara”. Te meistars atceras, kā izglābis filmas tautās laišanas atļauju Maskavā. Filmai bijis cits fotogrāfs, bet viņš pie reklāmas, kas domāta Maskavas žūrijas acij, nebija piestrādājis. Kinostudijas vadība lūgusi Fridrihsonu glābt situāciju. Viņš piekritis, izveidojot fotomontāžu, kas kadriem licis iemirdzēties īpašā gaismā, tā ka arī Maskavas žūrijai acis iemirdzējušās.
Foto līdz mūža galam
Šķiet, ka radošu cilvēku darbošanās kino tapšanas komandā pārņem tā, ka grūti, pat neiespējami iedomāties viņu darbā rūpnīcā, kur no veciem dzelžiem atjauno auto. Bet Ērika Fridrihsona profesionālisms pārsniedzis to robežu, kad sevi kā galveno noliek priekšā darbam, viņš padarīto ar cieņu palaiž pa priekšu.
Par to liecina arī gadi, kas pavadīti Cēsu autoremonta rūpnīcā, fotolaboratorijas vajadzībām pielāgotās, tumšās, drēgnās telpās, kur tapa mašīnu veselības aprūpes vēsture, darbinieku portretējumi pagodinājumu dēļiem un sasniegumu iemūžinājumi nākamajām paaudzēm.
“Kad gāju prom no Cēsu autoremonta rūpnīcas, priekšnieks Jānis Ošs mani negribēja laist, bet pie manis atnāca Aivars Zvirbulis : “Fridrihsona kungs, jums jānāk pie manis uz “Jāņa sētu”! Man vajadzīgs fotogrāfs, kurš pārzina arī poligrāfiju.” “Jāņa sēta” bija fotomeistara pēdējā darba vieta, aizejot atpūtā pēc ilgā darba.Tagad rūp tikai sakrātais, saglabātais – pilsētu, notikumu, dabas un cilvēku mūžu vēsture. Plauktā ieraugu mapi ar uzrakstu: „Ērika Fridrihsons dāvinājums Foto muzejam Rīgā.”
Pirms pāris dienām uz ielas satiku smaidošu Ēriku Fridrihsona. Viņš gandarīti paziņoja, ka daļa krājuma nonākusi Cēsu vēstures un mākslas muzejā.
Komentāri