Motokrosa draugi šodien un rīt dosies uz Valmieru, kur jau 45.reizi notiks motokross “Gaujas kauss”. Šīs ir sacensības ar tiešām bagātu vēsturi, jo motokrosa sezona allaž sākās tieši Valmierā. Pirms diviem gadiem pie sacensību rīkošanas ķērās jauna komanda ar motosporta entuziastu Vilni Pētersonu priekšgalā.
– Ar ko jums pašam saistās „Gaujas kauss”?
– Atceros to no bērnības, kad kā mazs puika gāju uz „Putriņām”, kur tolaik bija trase. Tolaik startēja daudzas mūsu motosporta leģendas ar Jāni Serģi priekšgalā. Tehniskie sporta veidi man patika jau no mazotnes, tad nu centos būt tur katru gadu. Atmiņas palikušas ļoti spilgtas. Atceros, bija gadi, kad Gauja pa nakti izgāja no krastiem, tad vīri pa trasi cīnījās gandrīz vai peldus.
Mainoties laikiem, mainījās sacensības, un pirms dažiem gadiem pavasaris pagāja bez “Gaujas kausa”. Lai tradīcija nepazustu pavisam, ņēmām rīkošanu savās rokās.
– Tik leģendāra motokrosa rīkošana uzliek atbildību, jo „Gaujas kauss” nav tikai sacensības, tās nes arī zināmu vēsti.
– Tā, protams, ir atbildība, bet apzinājāmies šo soli. Sanācām kopā vairāki interesenti, lai to paveiktu. Tikāmies ar bijušajiem organizatoriem. Viņi atzina, ka neesot vairāk spēka tam darbam, tāpēc uzticēja man tālāk nest „Gaujas kausa” karogu.
Tādēļ, ka mainījās zemes īpašnieki, nācās pārveidot trasi, būvējot to no jauna.
– Uzbūvēt jaunu moto trasi nav nieka lieta.
– Zināšanas rodas ar laiku. Daudz braucu uz sacensībām, paņemu kaut ko no vienas trases, no otras, atrodot labāko risinājumus. Salikām līdzekļus kopā un realizējām šo ieceri.
Jāteic gan, ka darbs sacensību sarīkošanā ir nežēlīgs. Pēdējo mēnesi nākas skriet kā vāverei ritenī, lai visus organizatoriskos jautājumus sakārtotu.
– Kā dēļ tas tiek darīts?
– Alga – gandarījums, ka sacensības notikušas veiksmīgi un cilvēki aiziet apmierināti. Tas arī viss, jo finansiāli nākas pat piemaksāt.
Šogad „Gaujas kauss” būs jau 45. reizi. Tas ir vislabākais pierādījums, ka skatītajiem un sportistiem tās vajadzīgas. Patīkami apzināties, ka esmu devis savu ieguldījumu, lai tās notiktu. Šīs ir vienas no senākajām motosporta sacensībām Latvijā. Vēl labas tradīcijas ir „Vaidavas kausam” Apē, vairāk no savulaik iecienītām sacensībām nekas nav palicis. „Gaujas kauss” agrāk bija sezonas pirmās sacensības, bet tādēļ, ka trase vēl mitra, pārcēlām sacensību laiku nedaudz uz priekšu. Tradicionāli tās notika aprīļa pirmajā svētdienā. Ja saglabātu tradīciju, šogad pa trasi būtu ar laivām jābrauc. Sacensību vēsturē bijuši gadi, kad braucējiem nācies cīnīties ar pamatīgiem dubļiem un ūdeņiem.
– Kāda ir jauno motobraucēju attieksme pret šiem mačiem? Vai viņiem „Gaujas kauss” ir tikpat nozīmīgs?
– To aizrautību pārņem paaudze no paaudzes, jo motokross ir kā slimība. Ļoti reti tajā kāds ienāk pavisam no malas, visi vairāk vai mazāk ir kādā saistībā ar motokrosu. Vai nu tēvs, vai vectēvs braucis, un jaunie ir iekšā pilnībā. Nebūs ko ēst, bet mocim rezerves daļas pirks.
Ar sportistiem nav problēmu, nedaudz grūtāk ar publikas piesaisti. Agrāk tas bija viens no retajiem lielajiem sporta pasākumiem gadā, tagad piedāvājums tik plašs, ka katrs izvēlas sev piemērotākos. Turklāt visiem ir mašīnas, var braukt, kur sirds kāro. Padomju laikā motokrosi bija īpašs notikums, kas pulcēja milzīgus līdzjutēju pūļus. Bija laiki, kad uz „Gaujas kausu” nāca 30 – 40 tūkstoši skatītāju. Pērn sacensības apmeklēja trīs tūkstoši. Te gan jāņem vērā, ka pirms tam bija viens tukšais gads, mums trūka arī pieredzes sacensību rīkošanā. Šogad vairāk esam domājuši, kā popularizēt sacensības, kā padarīt tās vēl interesantākas.
– Ar ko šogad interesants būs “Gaujas kauss”?
– Kaut ar to, ka izveidota sava motokrosa komanda “Gaujas kauss MX 2”, kurā brauc arī divi cēsnieki: Ivars Blažēvics un Ingars Asma. Sacensībās arvien lielāku popularitāti gūst kvadracikli, kuru kādreiz vispār nebija. Kā zināms, šo klasi izvēlējies arī Kristera Serģa kādreizējais kantētājs Artis Rasmanis, kurš arī startēs “Gaujas kausā”. Līdztekus “Gaujas kausam” notiks Latvijas čempionāts, tāpēc paredzams, ka visi pazīstamākie braucēji būs klāt. Būs arī igauņi, lietuvieši. Ceru, ka sacensības būs interesantas. Kopā vajadzētu būt vairāk nekā 200 braucējiem.
– Pats arī esat braucis motokrosā?
– Nedaudz tālajos padomju laikos. Strādāju „Agroķīmijā”, tur bija komanda, un mazliet blakusvāģu klasē pabraukāju. Krietni tālāk gājis dēls Mikus, kurš jau trenējas profesionāli. Līdz ar to esmu cieši saistīts ar motosportu, jo vienmēr krosā esmu kopā ar dēlu. Sezona mums paiet prom no mājas. Aprīlī kā sākam, tā līdz pat oktobrim esam sacensībās. Sezonas beigās reizēm ir sajūta, ka viss piegriezies, ka negribas neko ar motosportu saistītu, bet, kad nedēļa pavadīta mājās, kļūstu nemierīgs, ir sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, ka vajadzētu būt pavisam citur.
– Mēdz teikt, ka dēlu virzīšana motosportā ir tēvu vēlme realizēt savus nepiepildītos sapņus.
– Jā, to jau man arī saka, bet patiesībā puiši paši izvēlas šo ceļu. Tiesa, ir viena nianse. Puikām patīk braukt, bet tiklīdz gadās smagāka trase, slikti laika apstākļi vai vēl kādas grūtības, šī vēlme kaut kā pazūd. Tad nu tēvi viņus nedaudz piespiež, varbūt atceroties, kā paši nav tikuši pāri grūtībām. Kad šim slieksnim tikts pāri, kad pierasts pie cīņas, kad rodas tā labā spītība, viss aiziet. Bet tā ir jebkurā sporta veidā. Un ne tikai sportā. Arī mūzikā vecākiem nākas savus lolojumus piespiest spēlēt, izauguši viņi saka paldies.
Katram ir sava aizraušanās, ja tēvs braucis motokrosā vai bijis saistīts ar tehniku, visticamāk, dēls ies viņa pēdās. Maz ticams, ka motokrosā nonāks kāds no muzikālas ģimenes, vai otrādi.
– Esot motosporta apritē, kā vērtējat situāciju Latvijā šajā sporta veidā?
– Ar prieku jākonstatē, ka mūsu braucēju līmenis arvien pieaug. Ir spēcīga konkurence, it īpaši jauniešiem – Matīss Karro, Toms Macuks, Dāvis Ivanovs, kuri jau iegājuši pasaules apritē. Es ar cerībām skatos uz mūsu braucēju panākumiem.
Nozīmīgs sasniegums ir Latvijā izveidotā motokrosa komanda „Elkšņi Honda Team”, ar kuru Latvija iziet pasaules motokrosa elitē. Netrūkst jau latviešiem nievātāju, bet uzskatu, ka tas ir ļoti liels solis attīstībā. Var piebilst, ka visi trīs šīs komandas braucēji – Filips Kempelis, Ivo Šteinbergs un Augusts Justs – startēs arī “Gaujas kausā”, tātad skatītāji varēs novērtēt viņu sniegumu.
– Kur ir latviešu noslēpums, ka viņi šajā sporta veidā var būt labāko vidū?
– Tā pamatā ir cīņas spars un spītība. Jāsaprot, ka panākumi nāk ar ļoti lielu darbu. Nav viegli cīnīties ar itāļiem, frančiem, kuriem labvēlīgi klimatiskie apstākļi. Viņi var trenēties visu gadu, mums, lai trenētos, jābrauc uz šīm valstīm, bet tas prasa lielus finanšu līdzekļus.
– Latviešiem motosporta favorīts numur viens bijis Kristers Serģis. Vai ar viņa aiziešanu no lielā sporta nav kaut kas zaudēts?
– Visu cieņu Kristeram, kurš bija īsts tēva sekotājs, viņi abi ir Latvijas motosporta leģendas. Kristers tomēr pirmais Latvijas vārdu iznesa pasaulē ar savu spītību, cīņassparu un neatlaidību. No viņa vajadzētu mācīties ikvienam.
Domāju, ka vieta jau tukša nepaliks, jo dabā taču nav tukšumu. Kaspars Stupelis ir palicis motokrosā, arī brāļi Daideri rāda arvien labāku sniegumu. Viņi iegūs pieredzi, ja būs šī latviskā spītība, būs laba maiņa.
– Dzirdēti atzinumi, ka ekipāžu klase nav tik prestiža kā, piemēram, MX1.
– Tā ir mūsu latviešu īpatnība. Tiklīdz kāds kaut ko sasniedzis, tūlīt uzrodas kādi, kuri nevis priecājas par viņa sasniegumiem, bet nievā un izplata visādas runas. Ieteiktu šiem nievātājiem aiziet un pamēģināt nostāvēt blaķenē vai nosēdēt pie stūres šo pusstundu. Manuprāt, jau pēc pirmajām pāris minūtēm runātāji būs izbeigušies.
Runas par ekipāžu klasi it kā par otršķirīgu ir nepamatotas. Visas lielās motokrosa nācijas tajā startē: beļģi, holandieši, itāļi, franči, zviedri – visiem ir blaķenes. Visa Eiropa ir pārstāvēta šajās sacensībās.
– Latvija arvien skaļāk sevi piesaka arī kā lielu sacensību rīkotājvalsts. Ķegumā jūnija beigās notiks pasaules čempionāts prestižākajā MX1 klasē.
– Tas latviešiem ir liels ieguvums, jo Baltijā nekad nekā tāda nav bijis. Šis pasākums Ķegumā dos krietnu plusu Latvijai sporta jomā un valsts pazīstamībai. Tuvākās tik augsta līmeņa sacensības bijušas Zviedrijā un Čehijā. Tagad šajā kartē sevi pieteikusi Latvija. Uzskatu, ka tas būs pasākums numur viens. Līdzjutēju pūļiem vajadzētu būt milzīgiem. Prognozēju, ka varētu būt kādi 50 tūkstoši, jo būs līdzjutēji no Beļģijas, Zviedrijas, Krievijas. Motokrosa fanu pasaulē ir ļoti daudz, viņi brauc no posma uz posmu, lai redzētu savus elkus.
Komentāri