Senās koku alejas priecē, gan ikdienā mudinot pacelt acis uz vareno lapotni, gan, mērojot ceļu, apliecina, ka dodies pareizā virzienā.
Dabas aizsardzības pārvalde projektā “Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana” sakopa 13 īpaši aizsargājamas alejas Latvijā. Arī Raiskuma aleju. “Nebija viegli izraudzīties, kuras alejas sakopt. Ja koki aug vairāku īpašnieku zemē, viens piekrīt, ka vecos kokus sakopj, cits ne. Ir zemnieki, kuri lauku pie alejas noar līdz koku saknēm,” stāsta projekta vadītāja Inga Hoņavko un piebilst, ka tie īpašnieki, kuri iesaistījās projektā, tagad ir gandarīti, ka vecie koki sakopti.
Lai stāstītu par vēsturiskajām alejām, to vērtību ainavā un ekosistēmā, uz sarunu Raiskuma pagasta Auciemmuižā pulcējās tie, kuriem svarīgi, lai alejas saglabātu, lai tiktu stādītas arī jaunas.
Raiskumā vērtību krātuve
Lai paildzinātu aizsargājamo aleju mūžu, šovasar tika apsekotas un sakoptas 13 no 64 īpaši aizsargājamām alejām. Novērtēti 1879 koki.
Raiskuma aleju patiesībā veido trīs alejas. Tajā novērtēti 395 koki. No tiem 21 atzīts par īpaši aizsargājamu jeb dižkoku.
“Ir vairāki desmiti koku, kuri tuvākajās desmitgadēs piepulcēsies dižkokiem,” vērtē arborists – kokkopis, dendrologs un dabas eksperts Gvido Leiburgs. Viņa vadībā notika alejas apsekošana un koku sakopšana.
“Varbūt kādam nav redzams, ka būtu daudz zāģēts. Ne katrs sausais zars ir bīstams. Svarīga bija veco koku vainaga pacelšana četrus piecus metrus virs brauktuves, lai, piemēram, ugunsdzēsēju mašīna var izbraukt,” stāsta G.Leiburgs un piebilst, kad tika veikta veco koku vainagu sakopšana, raiskumiešiem bijusi liela interese, kas un kā tiek darīts.
Eksperti atzīst, ka Raiskuma aleju var saukt par retumu krātuvi. Tajā līdzās dižkoku statusu sasniegušajiem kokiem mājo arī trīs aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas – spožā skudra, marmora rožvabole un lapkoku praulgrauzis – , kā arī trīs īpaši aizsargājamās ķērpju sugas: bālā sklerofora, liepu parmelīna un brūngalvainā henotēka. “Aleja ir nozīmīgs sugu pārvietošanās koridors. Te dzīvo stabila vidējā dzeņa populācija. Tie vecos ozolos veido dobumus ap 20 centimetru diametrā.
Te mīt lielais ķērpju lācītis, tauriņš, kam nepieciešami ķērpji. Kaut nav īpaši aizsargājams, tas bez ķērpjiem, kas aug uz veciem kokiem, neizdzīvos. Nenoliedzami, sargājama vērtība ir lapkoku praulgrauzis – īpaši aizsargājama suga,” tāsta G. Leiburgs.
Interesenti arī devās apskatīt Raiskuma aleju. Jautājumu bija daudz: kāpēc kāds sauss atstāts; cik ilgi kāds gandrīz nokaltis koks vēl dzīvos. Tika iepazīti arī ķērpji, novērtēts, cik augstu pacelts koku vainags.
Kad koks traucē
Veci koki prasa īpašu vērību un kopšanu. “Visas alejas nekad nebūs valsts aizsardzībā. Pašvaldības vislabāk zina, kas teritorijā vērtīgs, kas svarīgs iedzīvotājiem, un var piemērot saistošos noteikumus. No malas neviens nepateiks, svarīga ir vietējo kopienu iniciatīva. Ja teritorijas plānojumā iezīmēts vietējas nozīmes dabas objekts, tad, kaut ko darot, piemēram, rekonstruējot ceļu, ar aleju ir jārēķinās. Katrā pašvaldībā rīkojas citādi, ir tādas, kurās pēc pašu principiem izveidots aizsargājamu koku saraksts. Tie var būt arī ievērojamu cilvēku stādīti koki, kulta koki, vēsturisku notikumu liecinieki,” skaidro dendrologs un piebilst, ka diemžēl, ceļus paplašinot, nereti viena alejas rinda nozāģēta, taču tā aizvien ir aleja. Savulaik tika stādītas divu un četru rindu alejas.
A.Svilāns pastāsta, ka Dabas aizsardzības pārvalde regulāri saņem iedzīvotāju iesniegumus, lai atļauj nozāģēt kādu koku. “Alejas traucē zemes apsaimniekošanu, pļaušanu, koki var būt bīstami. Līdzās racionālām problēmām minēts, ka kokiem rudenī birst lapas,” stāsta dendrologs. Papeļu alejās lido pūkas, no tām cilvēkiem mēdz būt alerģija, uzstāj, ka jāizcērt sievišķie koki, bet alerģiju izraisa vīrišķo īpatņu ziedputekšņi. Papeļu sievišķo pūku izplatība sakrīt ar graudzāļu ziedēšanu, papeļu pūkas aiznes cilvēkam graudzāļu putekšņus. Alerģiskāki ir purva bērza, melnalkšņa un baltalkšņa ziedputekšņi.
“Sākam dzīvot aizvien sterilākos apstākļos, ja no bērza putekšņiem ir alerģija, vai kokus izcirtīsim? Pašvaldībai, protams, pārmetīs, ka nedomā par iedzīvotājiem, bet katrs pats izvēlas dzīvesvietu,” bilst A.Svilāns un uzsver, ka iemeslu, lai nozāģētu kādu koku, vienmēr var atrast, bet iestādīt pilsētā ir sarežģīti – tur viens kabelis, tur cits. Līdzīgi ir arī ceļu aizsargjoslā.
Jāprot novērtēt
Aleju stādīšanas tradīcija veidojās 19. gadsimta sākumā.
“Ja uz muižu ved aleja, tas rada cieņu, ka tās galā dzīvojošais ir svarīgs. Blīvāk apdzīvotās vietās ieteica stādīt alejas ugunsdrošībai, jo tās var samazināt uguns izplatīšanās ātrumu. Arī pasargāja no vēja. Par vides kvalitāti sāka runāt vēlāk, karstā vasarā koki dod paēnu,” stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors, dendrologs Andrejs Svilāns un uzsver, ka šodien alejas ir vērtība kultūrainavā un ekosistēmā, tām ir gan dendroloģiskā , gan saimnieciskā vērtība. Veco koku dobumi ir dzīvotne daudzām aizsargājamām sugām. Alejas ir sugu migrācijas ceļš, lai pārvietotos no vienas dzīvotnes uz nākamo.
“Vecie koki ir īpaša vērtība. Vecajās alejās izaug pavairojamais materiāls. Tie ir koki, kas izdzīvojuši mūsu klimatiskajos apstākļos. No muižu parkiem paņemtie stādi labi aug, bet no Rietumiem atvests dižstāds (tā pati šķirne, ne tikai suga) nīkuļo,” vēl vienu veco aleju vērtību min A.Svilāns, uzsverot, ka šodien ir svarīgi alejas saglabāt kā kultūrvēsturisku vērtību, paildzināt to mūžu.
Ja iestāda, arī jākopj
Latvieši kokus aizsargā, pret tiem jūt cieņu. Arī stāda. Ko stādīt, tas, protams, saimnieka ziņā. “Iestādīt koku, tas ir mazākais, ko katrs var izdarīt. Koks ir jākopj,” uzsver A.Svilāns un piebilst, ka pirms stādīšanas jāizvērtē vieta un izraudzītā koka suga, vai tās viena otrai piemērotas. Pilsētās tagad stāda Holandes liepas. Tās ļauj sevi cirpt, ir sālsizturīgas. Diemžēl retums ir parastās liepas. Stādot alejas ceļmalās, jāpadomā, ka var būt vajadzība ceļu paplašināt.
“Ir jārunā, jāskaidro gan par kokiem kā vērtību, gan to, kāpēc tie tiek nozāģēti,” uzsver A.Svilāns.
Komentāri