Garšīgai maltītei nepietiek ar labu gaļu vai zivi, daudz nosaka nianses

“Atklājiet jauno restorāna “Pavāru māja” pavāra un idejas autora Ērika Dreibanta grāmatu “ĒD grāmata” – personīgu, aizrautīgu un praktisku ceļvedi ikvienam, kurš vēlas pārvērst ikdienas gatavošanu par baudāmu un radošu procesu.

Šis izdevums ir gadiem uzkrātās profesionālās pieredzes, pasaules ceļojumu kulināro iespaidu un mājās gatavošanas sintēze,” tā sociālajos tīklos vēstīja restorāns “Pavāru māja Līgatnē” izsludinot tā saimnieka Ērika Dreibanta jaunās grāmatas iepriekšpārdošanu. Tā pie lasītājiem nonāks jau pavisam drīz. “Druvai” Ēriks stāsta, kā tapa doma par šādu grāmatu un kas tajā būs atrodams.

– Redzēju sociālajos medijos aicinājumu iegādāties jauno grāmatu iepriekšpārdošanā. Tā ir jau gatava?
– Tā var teikt, vēl pēdējās korekcijas, kādu teikumu vai fotogrāfiju pamainīt, bet faktiski septembra beigās tā jau dosies uz “Latgales druku” Cēsīs drukāties.

– Kā radās ideja par tādu darbu?
– Amsterdamā ir restorāns “De Kas”, kam ir zaļā “Mi­chelin” zvaigzne. Es agrā pavasarī biju tur uz maltīti. Kādā brīdī gaidīju pie labierīcībām un pamanīju, ka pārdošanā izliktas divas grāmatas. Pateicu viesmīlei, ka gribētu šīs abas iegādāties. Tajā brīdī tikai pavirši tās pašķirstīju. Vakarā viesnīcā izšķirstīju un secināju, ka viena ir tāds restorāna izdevums – restorāna ēdieni un tamlīdzīgi. Otra vairāk mājsaimniekiem un mājsaimniecēm, kas mīl gatavot.

– Tā teikt, neprofesionāļiem?
– Nu jā. Man kā profesionālim parasti tādas grāmatas ir vien­aldzīgas. Sieva tādas izmanto, kad gatavo ēdienu, bet man ne silts, ne auksts. Apskatos un nolieku malā. Tomēr, godīgi sakot, kaut kas mani šoreiz uzrunāja. To profesionālo grāmatu viesnīcā atvēru un aizvēru, bet pēc tam vairs neskatījos. Savukārt otru noliku sev tuvumā mājās un vienreiz, otrreiz pašķirstīju. Tā tāda vienkārša, nesarežģīta, kā daudzi taisa.

Decembra beigās parasti saku – viss, līdz vasarai neko nedarīšu, jo janvāris, februāris un marts mums ir tukšāki mēneši. Taču tajā dīkstāvē ir tāds kā dzinulis, ka nevar neko nedarīt. Tādā mierīgākā ritmā dzīvojot un Nīderlandē pirkto grāmatu palaikam pašķirstot, radās doma par savu izdevumu. Nu, jā, tad nu zvanīju Kristīnei Vilītei, ļoti labai paziņai, stāstīju, ka man ir šāda ideja. Es esmu pavārs, es varu visu sarakstīt, bet vajag kādu, kas to padara cilvēkiem lasāmu. Kristīne piekrita. Uzrunāju vēl Ievu Andersoni, kas bija fotogrāfe arī iepriekšējai “Pavāru mājas” grāmatai. Tad vēl Ievu Jurjāni kā mākslinieci un Lindu Kreicbergu kā dizaineri.

– Varena komanda izveidojās?
– Parasti jau ir tā, ka, lai ko tu darītu, uzrunā pazīstamos. Ar Ievu Jurjāni mūs jau sen vieno dažādi darbi. Lūk, pie sienas “Pavāru mājā” ir viņas zīmētie putni! Ar Ievu Andersoni arī esam pudu sāls apēduši. Nepazīstamāka man bija Linda, bet viņu ieteica draugs. Linda bija mātes cerībās, viņa man nolika konkrētu periodu, pasakot, ka viņai ir laiks līdz 15. septembrim.

– Ļoti labs veids, kā ierobežot laiku.
– Jā, un mums arī ļoti labi izdevās iekļauties. Jā, kad sākām strādāt es arī ar grāmatas veidošanu iekritu azartā.

– Recepšu rakstīšanu?
– Grāmatas, kas domātas lietošanai mājās, visbiežāk tiešām aprobežojas tikai ar receptēm. Tačus 30 gados, kopš strādāju šajā jomā, man cilvēki visu ko vaicā – to un šo, kā labāk kaut ko darīt. Tad nu galvā saliku tos jautājumus un šī grāmata ir vieta, kur uz tiem mēģinu atbildēt.

– Kas ir populārākie jautājumi?
– Prasa, piemēram, kur es iepērkos. Vai – es nopirku jēru, ko man labāk ar to darīt. Vai – man ir lasis, ar ko labāk to pasniegt. Ar ko labāk sader baziliks un tamlīdzīgi. Grāmatā tas viss būs tā viegli un pārskatāmi. Bieži vien mēs, gatavojot ēst, nopērkam ļoti labu zivi, gaļu, vai kaut ko tādu, un domājam, ka viss uzreiz izdosies.

– Labas maltītes jautājums būs atrisināts.
– Jā, bet, lai izdotos labs ēdiens, ļoti svarīgas ir nianses, ko ikdienā nemaz nepamanām. Piemēram, labs sāls. Ar sāli var ļoti izmainīt ēdiena garšu.

– Mēs taču visi zinām, cik bezgaršīgs sanāk ēdiens, ja tam nepieliek sāli!
– Jā, ir pasaka, kā meitu padzen no mājām, jo viņa ēdienam sāli nepielika. Tāpat, par ko mēs parasti neiedomājamies, tas ir ūdens. Taču, ja būs negaršīgs ūdens, tad zupa garšīga nebūs. Dažkārt, kad kāds sarunās sūdzas, ka šis vai tas nav izdevies garšīgs, aicinu aizdomāties un pievērst uzmanību mazajām detaļām. Mēs lielveikalā nopērkam piparus vai citas garšvielas un nepaskatāmies, kāds ir lietošanas termiņš vai sastāvs, bet paņemam lētāko. Piemēram, nopērkam lētākos maltos piparus.

– Apstāvējušos piparu pulveri?
– Nu, ja. Nopērkot kvalitatīvus, jā, varbūt maksās dārgāk, bet pietiks ar trīs graudiņiem, lai dabūtu aromātu, bet tās lētās pabiras beigās izmaksās dārgāk, lai ēdienā dabūtu aromātu. Atceros, kad pasen viesojos Šrilankā, biju ekskursijā uz tējas pārstrādes cehu. Tur varēja redzēt, ka tas, ko tējas maisiņos liek, ir pāri palikušie putekļi.

– Es reiz nopirku lētu kanēli, kur sastāvā kanēļa faktiski gandrīz nemaz nebija.
– Tieši tā, bieži vien, nepadomājot nopērkam kaut ko lētāk, kas beigās iznāk dārgāk. Lai, cik sāpīgi tas nebūtu, neveiksmīgie pirkumi ir vienkārši jāmet miskastē. Tieši tāpēc grāmatā ir pievērsta uzmanība arī šīm lietām. Tādiem it kā sīkumiem, kas tomēr izšķir kopējo iznākumu. Līdzīgi kā – neieliksi vajadzīgajā vietā komatu, un tev galvu nocirtīs! Tas pats arī kulinārijā – neieliksi labu garšvielu, ūdeni vai kādu citu sastāvdaļu, un nebūs gaidītā rezultāta.

Protams, pamatā grāmatā ir ēdienu receptes. Sākotnēji bija domāts, ka izdevumam būs divi simti lappušu, bet vienā mirklī Linda paziņoja, ka mēs esam tikuši jau līdz 250. Ja gribu vēl ko tur ietilpināt, ir lappušu ­­­skaits ­jāpalielina.

– Bet receptes tur būs tādas neprofesionālam cilvēkam saprotamas un pagatavojamas?
– Jā! Ar receptēm ir tā. Es arī ikdienā mājās gatavoju ēst. Un pavārs mājās ikdienā ēd tāpat kā jebkurš cits. Nav ēdienreize piecās kārtās ar tādu mērcīti vai tādu. Mājās tāpat ēdam, piemēram, skābu kāpostu zupu vai krāsnī ceptu vistu. Maniem bērniem garšo ēdiens ķīniešu gaumē. Viena daļa grāmatā būs vienkāršas receptes, ko mēs gatavojam mājās.

Tā kā man grāmatas tapšanā ir tāda forša kompānija – visas dāmas, es pieteicu, lai kritiski skatās un saka, ja kaut kas šķiet par sarežģītu. Vai arī, ja pārspīlēju un kaut kas ir pārāk vienkāršs. Bet dāmas ne par vienu recepti nav teikušas, ka to nevajadzētu ievietot. Grāmatā ir arī nelieli stāsti, piemēram, kur esmu bijis ārzemēs un ieguvis šo recepti.

– Tas tieši piešķir to odziņu, jo ar receptēm jau ir pilns internets!
– Tāpēc pastāstu, kur ko esmu aizguvis, arī tās vienkāršās mājas receptes. Piemēram, kad mēs nopirkām lauku māju un bērni vēl bija mazi, es trimerēju aizaugušo apkārtni, laika nebija, bet ēst kaut ko vajadzēja. Tad gatavoju pavisam vienkāršu vistas zupu. Lielā katlā ieliku vistu un visu pārējo zupai, gāju trimerēt. Pēc pusotras stundas atnāku un zupa gatava. Pieberam sauju diļļu un ēdam. Prasīju savai komandai, vai kaut ko tik vienkāršu var likt grāmatā. Dāmas atzina, ka reizēm cilvēks ikdienā neaizdomājas par ļoti vienkāršajām lietām un tās vajag atgādināt.