Jaunpiebalgas pagasta zemnieku saimniecība “Jāņukalns” ir Latvijas tumšgalves šķirnes aitu saimniecība. “Jāņukalna” īpašniece Dagmāra Seņavska aitkopību uzsākusi pirms desmit gadiem. Tagad kūtī ir jau 75 aitu mātes un apmēram 100 jēru. Aitas saimniecība nodod zemnieku saimniecībai „Senlejas” vai kooperatīvam “Latvijas jēri”.
„Aitkopību uzsāku juku laikos, kad atbraucu uz laukiem no Rīgas. Sāku ar desmit aitiņām. Agrāk par šķirnes saimniecību varēja kļūt, ja bija 30 aitu mātes, tādēļ saimniecību palielināju, taču tad prasības mainījās. Bija jābūt 50 aitu mātēm, un atkal nācās paplašināties. Tagad prasība atkal mainījusies, jābūt vismaz 30 aitu mātēm, taču samazināt aitu skaitu nav nozīmes. Ja ir virs 30 aitām, tad darba apjomā jau vairs nav atšķirības. Tas tāpat ir liels,” uzskata D.Seņavska.
Īpaša uzmanība jāpievērš šķirnes izkopšanai. Saimniece atzīst, ka tas prasa lielu darbu vēl aizvien. D.Seņavska vērtē, ka šķirnes saimniecībām ir augstas prasības, tomēr arī atbalsts ir daudz lielāks salīdzinājumā ar tām, kurām nav šķirnes statusa. Latvijas tumšgalvu aitas ir to šķirņu skaitā, kas tiek īpaši subsidētas, tāpat kā zilo govju un balto cūku audzēšana. Saņemtas tiek gan valsts, gan Eiropas Savienības subsīdijas. Atbalstu “Jāņukalns” saņem arī kā bioloģiskā saimniecība. D.Seņavska uzskata, ka nemaz nebūtu pietiekami daudz līdzekļu, lai strādātu konvenciāli un pirktu, piemēram, kombikormu.
Aitkope apgalvo – ja nebūtu atbalsta, aitu audzēšana nebūtu izdevīga. Viņa neslēpj arī to, ka lauksaimnieki ir pārāk noslogoti ar dažādu dokumentu izpildi. Ne visi māk izmantot datoru, un arī tas apgrūtina formalitāšu sakārtošanu. Ar humoru saimniece stāsta, ka viņai ar visdažādākajiem dokumentiem ir pilns kabinets – tie nepieciešami gan kā bioloģiskajai, gan kā šķirnes saimniecībai, turklāt jāsakārto arī grāmatvedība.
Saimniecība strādā bioloģiski, aitas varētu pārdot kā bioloģiski audzētas, taču bioloģiskā un konvenciālā aitas un jēra gaļa diemžēl aizejot kopējā katlā, tāpat kā tas nereti notiek ar bioloģisko pienu. Tomēr veikalos gan novērots, ka bioloģiski audzētā gaļa ir dārgāka.
„Daudziem šķiet – nopirksim aitiņu, tā ēdīs zāli, un viss būs kārtībā, bet nekā. Pērn arī daudzi iepirka aitas, lai nodrošinātu konkrētu lopu vienību uz hektāru. Šogad jēriņi vairs netiek pirkti, jo cilvēki saprata, ka arī aitas ir jākopj un jābaro. Tām nepieciešama spēkbarība, laizāmais sāls, selēns, mikroelementi, vitamīni. Tas nav lēti.
Šķirnes saimniecībām obligāta prasība ir asins analīžu veikšana. Jāmaksā arī par cirpšanu, lai gan vilnu nav kur likt – stāv maisos, bet nevienam to nevajag,” stāsta D.Seņavska.
Cenu palielinājums „Jāņukalnā” nepaliek nepamanīts. Pērn bioloģiskie lopbarības milti pirkti par septiņiem santīmiem kilogramā, tagad jau par 17. Taču aitu iepirkuma cena desmit gadu laikā palielinājusies vien par apmēram divdesmit santīmiem (ap Ls 1,20 kilogramā), tā secinājusi saimniece, interesējoties par cenām februārī.
Taču barība aitām, tāpat kā gaļas liellopiem, nepieciešama augstvērtīga. Ja aita ievesta no citas valsts, piemēram, Vācijas, tās pieradušas pie leknām pļavām, tādēļ Latvijas apstākļos tām ir grūti. Latvijas tumšgalves D.Seņavska vērtē kā izturīgas, mazprasīgas un piemērotas vietējiem apstākļiem.
D.Seņavska atzīst, ka saimniekot nav viegli un vienam to paveikt būtu ļoti grūti. Taču tāpat kā citi lauksaimnieki, arī “Jāņukalna” saimniece piekrīt – palīgus lauku darbos atrast ir grūti. Tādēļ neatsverama ir ilggadējā strādnieka palīdzība saimniecībā.
Lai gan ar aitkopību nodarbojas vairākās Cēsu rajona saimniecībās, tomēr šī gaļa pieejama tikai atsevišķos veikalos, lielākoties Rīgā. Saimniece neslēpj, ka jēra gaļa kļuvusi par ekskluzīvu un dārgu produktu.
Komentāri