Rozulā netrūkst jauniešu, kuri dzīvo ciematā, bet darbu sameklējuši citur. Daļa mājās atgriežas nedēļas nogalē, un tad Rozulā netrūkstot čalojošu jauniešu. Rozuliete Ilva Strazdiņa stāsta, nākotnē, iespējams, izvēlēsies dzīvot Siguldā vai Valmierā, bet pagaidām ir priecīga, ka var dzīvot dzimtajā pagastā, bet darbā doties uz salīdzinoši netālo Siguldu.
Ilva Rozulā atgriezās pēc studijām Alberta koledžā, kur ieguva bakalaura grādu kultūras menedžmentā. Tiesa gan, šajā jomā viņa nav strādājusi, bet tūlīt pēc augstskolas beigšanas pievērsās tūrisma nozarei. Patlaban viņa strādā viesnīcā un ar darbu ir apmierināta.
“Valda maldīgs priekšstats, ka visi jaunieši raujas uz Rīgu, lai baudītu lielpilsētas dzīvi. Teikšu, ka tā nav. Arī es būšu no tiem, kam Rīga patīk, bet man tur patīk aizbraukt ciemos. Patīk aizbraukt uz teātri, koncertu vai iepirkties, taču nevaru iedomāties tur dzīvot. Drīzāk tas ir tāds novecojis priekšstats, jo tagad jaunieši nemaz tik ļoti neraujas uz pilsētām. Arī lielākā daļa manu kursabiedru ir atgriezušies savās dzimtajās pilsētās vai novados. Tāpat daudz draugu un vienaudžu, kuri ir ieinteresēti dzīvot ārpus Rīgas, lai gan kādam tieši skola vai darbs atrodas galvaspilsētā. Daudziem jauniešiem ir būtiski atgriezties, uzlabot un attīstīt vidi, kurā dzīvojuši iepriekš,” stāsta Ilva. Viņa norāda, ka arī daļa jauniešu lielajās pilsētās strādā ne jau tādēļ, ka to ļoti vēlētos, bet vienkārši pilsētas piedāvā daudz vairāk darba iespēju. Ja laukos vai novados būtu darba vietas, jaunieši vēl mazāk brauktu prom.
“Pēc augstskolas ikvienam aktuāla kļūst darba vieta. Un lielā mērā jaunieši paliek tur, kur ir iespējas strādāt. Un tas ir loģiski. Cik ilgi dzīvosi vecāku mājās? Pašiem jāiekļaujas darba tirgū un jānostājas uz kājām. Protams, daudz tiek runāts par to, lai jaunieši atgrieztos laukos un radītu jaunas darba vietas. Jā, varbūt arī tā ir iespēja, bet maz ticams, ka es uzreiz Rozulā varētu radīt ko lielu,” domās dalās jauniete. Viņa neslēpj, ka pašai ir mazs sapnītis par savu uzņēmējdarbību, taču vispirms viņa vēlas nedaudz iegūt dzīves pieredzi un drosmi, lai ko tādu uzsāktu.
“Lielākoties visam, ko vēlamies radīt, nepieciešams starta kapitāls. Vai tas ir bankā ņemts kredīts vai tiek rasts cits risinājums, bet bez starta kapitāla nekā. Jāteic, ka mana iecere nav Rozulā radīt mega lielu uzņēmumu, kas nodrošinās darbu citiem. Drīzāk tas būs mans privāts rūpals, kurā naudu pelnīšu pati sev. Un varbūt tieši tā arī jauniešiem jādomā – dzīvojot laukos, jāmēģina radīt darba vieta vismaz sev,” bilst Ilva.
Vērtējot dzīvi pagastā, viņa bilst, ka daudz kas uzlabojas un attīstās. Turklāt priecājas, ka tiek domāts arī par bērniem un jauniešiem. Viena no pozitīvām lietām -kultūras pasākumi, izveidotais sporta laukums.
“Ir jābūt kaut kam tādam, lai jauniešiem gribētos iet ārā no mājas. Prom no televizoriem un datoriem. Redzam, ka daudzi uz sporta laukumu nāk spēlēt bumbu. Vienmēr ļoti apmeklēts Rozulā ir Lieldienu pasākums, uz kuru ierodas vairāki simti. Jauniešiem ir jāpiedāvā alternatīva brīvā laika pavadīšanai. Tas ir ļoti būtiski. Tāpat priecājos, ka te apkārt ir lauki, meži. Bieži ar draugiem dodamies dažādos izbraucienos tepat pa Latviju. Ejam arī viens pie otra ciemos, piemēram, uz dārza svētkiem,” stāsta Ilva un bilst, ka Rozulas puiši tagad grib rakstīt projektu un iekārtot brīvdabas stieņu vingrošanas laukumu. Jauniete bilst, ka patiesībā uz vietas vajag pavisam maz, jo lielākas kultūras un sporta aktivitātes var meklēt tuvējās pilsētās.
“Rozulā nevajag boulinga zāli vai tirdzniecības centru. Tam laukos nav jābūt, taču kādas elementāras brīvā laika pavadīšanas iespējas gan te vajag. Tāpat tie, kuri vēlas, iegādājas velosipēdus, un tad varam ik dienu doties izbraukumos. Tas ir jauki,” saka Ilva, kura uz interviju Rozulas centrā arī atbrauca ar velosipēdu un vēl nosmēja, ka laukos ir tāda priekšrocība, ka velosipēds nav jāsien pie katra staba, lai to nenozagtu. Vietējie cilvēki tā nedarot.
Komentāri