2010. gada 12. klašu izlaidums nedēļu pirms Jāņiem un absolventu
salidojums mēnesi pirms tam iezīmēja arī īpašu pagrieziena punktu pašas Cēsu pilsētas Vakara vidusskolas vēsturē.
Vakarskolas namu Cēsīs, Gaujas ielā 6 rotā plāksne ar vēsturē nozīmīgu atgādni, ka šajā ēkā 19. gadsimta beigās bijusi Kārļa Millera reālskola – svarīgs izglītības centrs pilsētā. Iespējams, paies laiks un nama sienu papildinās vēl kāda
atgādne – par Vakarskolu šajā ēkā 21. gadsimta sākumā, atgādinot par pedagogu desmitiem un audzēkņu simtiem, kuri kopā šķetinājuši gan dzīves līkločus, gan pamatīgi iedziļinājušies zināšanu krātuvēs.
Salidojumā skolas dažādu gadu absolventi atklāja, ka nebeidz pozitīvi domāt par savu vidējās izglītības mācību iestādi. Tagad augstskolu bakalauru un dažu jau maģistru teiktajam, kā arī viņu patriotiskai attieksmei pret Vakarskolu nav iemesla neticēt. Ar mīļumu un smaidu atmiņās tiek pārcilāti arī paši sarežģītākie brīži izglītības ceļā – no skolas sola izsaukšana
darbā uz kokzāģētavu, no darba pie ugunsgrēka dzēšanas došanās uz eksāmenu, nesen dzimuša mazulīša regulāra atstāšana kādam pieskatīt, arī skolotājiem, mazulīša pabarošana reizēm arī direktores kabinetā, lai pēc tam atgrieztos klasē pie parējiem.
Direktores Ilgas Šķesteres laiks pie Cēsu vakarskolas stūres bijis lielu rūpju un arī daudzu pedagoģisku veiksmju pilns. Strādāts ar misijas apziņu, ka jāvada un jāveido skola, kurā daļai audzēkņu aiz muguras nav ģimenes stiprā balsta. Īstā ģimene un atbalsts ir skola. Nav brīnums, ka skolas direktore tāpēc mīļi tiek dēvēta par mammu, apliecinot cik piepildīts bijis skolas laiks un izglītības darbam cilvēki
saliedēti ģimeniskā aurā.
Tagad, kad pēc 11 gadiem atkal pienācis brīdis jaunam pavērsienam Cēsu Vakarskolas dzīvē – tā 1. septembrī sāks darbu 2. vidusskolas paspārnē, direktori un daudzus pedagogus visvairāk baida nezināmais. Kurš gan spēj pateikt vai sapratnes un sadzīvošanas auru, kas tik rūpīgi veidota vienā namā, cilvēki spēs pārnest uz nākamo?
Cerības, ilgas un arī bažas pedagogi mācību gada noslēgumā uzticēja arī papīram. Tā veidojās sirds stāsti, kurus kā dārgumu kolēģi pasniedza viens otram, lai stiprinātos. „Būsim gudri, izmantosim to līdzsvaru, ko esam iemācījušies kopdzīvē un meklēsim savu vietu”. „Skola nav tikai ēka, tā ir divu cilvēku saruna un attiecības. Saruna var notikt jebkur. Pietiks, ja saglabāsim mākslu saprasties,” tie ir fragmenti no sirds stāstiem.
Lielākā daļa pedagogu pāries darbā uz 2. vidusskolu, stāsies klases priekšā vakara vai dienas maiņā, arī vadīs tālmācību. Kādi ir un būs šie skolotāji vistrāpīgāk raksturo pieredzējusī pedagoģe Ilze Simanoviča: „Vakarskolas skolotājs ir pacietīgs, grūti nokaitināms, ātri pielāgojas jebkuram zināšanu līmenim, ielec jebkurā tēmā, strādā jebkurā diennakts laikā. Īpaša pazīme – uzbāzīgs, jo, zvanot, sūtot īsziņu, meklējot caur draugiem, atgādina, ka audzēkni gaida skolā.”
Šajā mācību gadā vakarskola Cēsīs un tās konsultāciju punktā Vecpiebalgā apvienoja 320 audzēkņus.
Komentāri