Uzgleznot ideju

Anete Ābelniece piedalījās Jaunpiebalgas novada domes “Jauno uzņēmēju biznesa ideju konkursā uzņēmējdarbības veicināšanai Jaunpiebalgas novadā”, kurā uz atbalstu varēja pretendēt jaunie uzņēmēji līdz 40 gadu vecumam. Biznesa ideja piebaldzietei radās martā. “Uzreiz arī sapratu, ka jācenšas izmantot pašvaldības atbalsts – droši vien tāpēc, ka mans pamatdarbs jau desmit gadus ir citu uzņēmēju konsultēšana par ES fondu piesaisti,” stāsta Anete, atzīstot, ka tam, ko plāno, vārds “bizness” nav pats labākais, jo ideja ir vairāk radoša. “Plānoju glez­not un savas radītās gleznas realizēt internetā. Gleznām tiks ra­dītas reprodukcijas (apdrukas), to veikšanai pirkšu ārpakalpojumu. Tie ir divi sākotnējie “produktu” veidi, taču kopš pavasara man ir radušās vēl papildu idejas, kuras varu attīstīt,” atklāj Anete.

Gleznu realizācija ir plānota interneta vidē, ne tikai Latvijā. Pat­la­ban Anete pēta tirgu, kā arī aktīvi izglītojas mārketinga, e-komercijas jautājumos, lai viss notiktu pēc iespējas efektīvāk un veiksmīgāk. Anete atklāj, ka pirms pusotra gada gleznošanai atkal pievērsusies pēc 15 gadu pārtraukuma. Padom­de­vēja bija māksliniece Sandra Strē­le, pie kuras savulaik Anete Jaun­piebalgas Mākslas skolā mācījās gleznošanu.

Jaunpiebalgas novada pašvaldības piešķirtais grants ir 1 430 eiro, tas ietver uzņēmuma reģistrēšanas, grāmatvedības pakalpojumu izmaksas vienam gadam un vēl virkni citu izdevumu. Piebaldzē­nie­te cer, ka idejas īstenošanā viņai palīdzēs ilgā pieredze projektu plānošanā, sagatavošanā, vadībā un finansējuma piesaistē, kā arī iekšējā degsme īstenot ideju.

Taujāta, kas viņā dominē vairāk- prasmes vai talants, Anete atbild: “Agrāk teica, ka esot talants. Ta­gad ir tikai jāglezno un jāglezno. Savas gaitas Jaunpiebalgas Māks­las skolā pārtraucu tikai tāpēc, ka mācību dēļ bija jāpārceļas uz dzīvi Cēsīs, taču vizuālās mākslas jomā vēl turpināju darboties – no 2000. līdz 2003. gadam Cēsu Bēr­nu un jauniešu centrā apguvu zīda apgleznošanu. Tomēr, 2003. gadā pārceļoties uz dzīvi Rīgā, mana saikne ar vizuālo mākslu pārtrūka līdz pat pērnā gada februārim.

Gleznošanas atsākšana ir izmainījusi manus nākotnes plānus. Esmu sapratusi, ka, radot pareizus apstākļus, ar gleznošanu un papildu “produktiem”, iespējams, varu arī vismaz daļēji nodrošināt sev iztiku.”

Vidējai 30 x 40 cm gleznai esot vajadzīgas vairākas stundas darba. “Tad var strādāt vēl un vēl, tikai svarīgi arī nepārstrādāties. Ag­rāk pārsvarā gleznoju ziedus, tagad bieži ir tāds “kosmiskais” motīvs – gleznas ir krāsainas un vienlaikus harmoniskas, abstraktas, bez mērķa šokēt, pārsteigt, izlēkt vai atšķirties. Tajās tiek ietvertas manas vērtības: brīvība, miers, klusums, prieks, mīlestība un skaistums.”

Pēc viņas domām, cilvēki biznesmeņi un cilvēki mākslinieki it kā nevienojas kopā, tomēr tādas robežas vai dalījuma nav.

“Viss ir iespējams. Izdošanās, sasniegumi – tas ir ļoti relatīvi, bet, ja skatāmies tīri tehniski, tad māksliniekiem bieži nav biznesa domāšanas, pieredzes. Un tas tā nav tikai mākslas jomā, bet ļoti daudzos mazajos vaļasbrīžu biznesos. Ir iecere, entuziasms, pārliecība, bet, ja paraugās no biznesa puses, tad bieži vien nav kārtīgas tirgus izpētes, biznesa plāna, finanšu prognožu. Diezgan loģiski, ka pēc kāda laika, kad jaunajam biznesam ir iztērēti visi iespējamie līdzekļi un enerģija, tas izbeidzas,” domās dalās Anete.

Iedvesma kaut ko radīt vai gleznot neesot aplūkojama kādā šaurā laika sprīdī, bet gan ilgākā periodā, jo jauniete atzīst, ka viņai ir laika sprīži, kad vispār negribas gleznot, un ir periodi, kad ļoti “velk”. Anete atzīst, ka tas neattiecas tikai uz gleznošanu, bet uz jebkuru lietu, ko dara, kur iegulda savu enerģiju. “Pirms kāda laika sapratu, ka šī ir viena no manām brīvībām, kas sev ir jāļauj. Esmu ļoti pateicīga par tiem brīžiem, kad ir liela enerģija, iedvesma un aizrautība,” turpina jaunpiebaldziete, atklājot, ka patlaban strādā pie viena no iepriekš pieminētajiem papildu “produktiem”, un tas esot tik interesanti, ka stunda pēc stundas paiet nemanot.

Raugoties plašāk, vaicāju, kāds, viņasprāt, ir šodienas cilvēks, ko viņš meklē un pēc kā ilgojas? Ane­te apdomājas un saka: “Viņš ir visāds. Viņam klājas visādi. Bie­ži vien viņš kaut ko meklē un pēc kaut kā ilgojas, bet nezina, kas tas ir. Vai domā, ka zina, un darbojas tajā virzienā, bet izrādās, ka tas nav tas, ko meklēja. Uz­skatu, ka viņš galvenokārt grib mī­lestību, brīvību. Un patiesībā vi­ņam tas viss jau ir, tikai bieži vien cilvēciņš to neredz.”

Raksta autore: Monika Sproģe