Svētdienas skola veido izpratni par vērtībām

Vērtības, arī kristīgās, ikviens vispirms iemācās ģimenē. Daudzi vecāki atvases sūta arī draudžu svētdienās skolās. Iemesli dažādi – paši ir draudzes locekļi, varbūt vēlas, lai bērni dzīves pamatus būvē uz kristīgām vērtībām kā viņu vecvecāki. Svētdienas skolas ir teju katrā kristiešu draudzē. Nodarbības, īpaši jau laukos, ja dievnams attālāk, parasti notiek svētdienās. Ko bērni mācās svētdienas skolās, kāda gaisotne tajās valda, stāsta svētdienas skolu skolotājas.

Ķempju draudzes svētdienas sko­lu ik reizi apmeklē līdz pieciem bērniem. Skolotāja Maija Graudiņa uzsver, ka priecājas par katru, kurš atnāk, jo baznīca atrodas patālu no pilsētas, arī pagasta centra. Audzēkņi no trīs līdz desmit gadu vecumam.

“Mācāmies, ko nozīmē godāt mam­mu, tēti, par vērtībām, kas ikviena dzīvē ir svarīgas, mācām lasīt Bībeli. Ar mazajiem sākumā tikai skatām bildes, pārrunājam. Bērni stāsta, kāda bijusi nedēļa, ja kādam sirsniņā ir kāds apvainojums, tad lūdzot piedodam pāridarītājiem, lūdzam, lai vairs tā nedara. Tad daudz kas domās, rīcībā izlīdzinās un sirsniņā neaizķeras aizvainojums, sliktās domas,” stās­ta skolotāja un uzsver, ka bērni, kad viņiem stāsta par Jēzu, saprot to labo, ko viņš darījis, un vērtē sevi. “Mums ir tāda grāmatiņa “Lācīša labie sirdsdarbi”. Vis­la­bākie sirdsvitamīni ir “Lūdzu” un “Piedod”. Bērniem tas ir saprotams, un viņi to pieņēmuši. Kad saku – laiks sirds vitamī­niem -, viņi zina, kas jādara,” atklāj Ķempju draudzes svētdienas skolas skolotāja.
Svētdienas skolas nodarbības notiek dievkalpojuma laikā, jo audzēkņi ir draudzes locekļu bērni. Kāds ieinteresējis draugu, kaimiņu, uz skolu nāk kopā. “Bērniem ļoti patīk čaklo pirkstiņu darbiņi. Mēs daudz zīmējam, veidojam, ga­tavojam apsveikumus. Tā vieglāk izprast stāstus, kas rakstīti Bī­belē. Ir prieks vērot, kā, kopā darbojoties, runājoties, bērni gūst līdzsvaru. Visi zina, kad pieaugušajiem ir vakarēdiens, jābūt klusākiem. Viņi jautā, kas tas ir, kāpēc. Zina dievkalpojuma kārtību. Kā­pēc vajadzīgs zvans gan sākumā, gan beigās. Ir tik daudz kāpēc, kur viņi meklē atbildes. Tas ir jāizprot, un viņus tas interesē. Liela­jos dievkalpojumos arī bērni piedalās.

Viņi māk lūgties, paši sadomā, kā to darīt, kā lūgt. Sadraudzībās piedalās arī bērni, viņi ir kopā ar citiem. Tāpat arī talkās katrs ierodas ar savu grābeklīti,” pastāsta sko­lotāja.

Maija Graudiņa atzīst, ka izprast Lieldienu būtību bērniem ir visgrūtāk. “Izlasām visus Jēzus labos darbus. Runājam par labo, ko cilvēki dara, bet citi nenovērtē, tad no­nākam līdz tam, ka Jēzus savu dzīvību atdevis par mums. Runā­jam, kas ir grēks, ka katrs darbs vai nedarbs tiek novērtēts,” stāsta skolotāja un uzsver, ka svarīgi, lai arī mājās vecāki runātu par kristīgiem jautājumiem, viņi ir piemērs bērniem gan ar savu rīcību ikdienā, gan darbiem, gan izteiktajām domām sarunās.

Cēsu kristiešu draudzē “Prieka Vēsts” darbojas trīs svētdienas sko­las grupas – bērniem no trim līdz sešiem gadiem, no septiņiem līdz desmit gadiem un līdz 14 gadus veciem pusaudžiem. Līga Jēkabsone uzsver, ka svarīgākais, kas bērniem tiek teikts: “Dievs tevi mīl!” Nodarbību mērķis ir palīdzēt bērniem iepazīt Dievu, kurš mīl un rūpējas par viņiem. “Tas notiek caur stāstiem, spēlēm, attēliem. Bērni mācās mīlēt un cienīt sevi un apkārtējos. Mums ir īpaši bērniem veidoti mācību materiāli. Audzēkņi iepazīst Bībeli, mācās lūgt Dievu, draudzējas. Stāsts par Jēzu turpinās, katrā vecumā par to runājam citādi. Svētdienas skola, iespējams, ir vienīgā vieta, kur bērns dzird par Dievu. Ne viens vien pieaugušais pēc daudziem gadiem atzinis, ka svētdienas skolas sajūtas ir neaizmirstamas. Šīs sajūtas pēc gadiem ataust atmiņā, un cilvēks pievēršas ticībai. Bēr­nība – tās ir sajūtas, gaišais, labais. Svētdienas skolā cenšamies, lai ikviens te justos labi, lai apkārt visi draudzīgi. Te bērni satiek vien­audžus, kuri domā līdzīgi,” pārdomās dalās skolotāja Līga Jē­kab­sone un piebilst, ka dažkārt kāds uz svētdienas skolu atnāk draugam līdzi, tad atnāk vecāki, jo ir ieinteresēti, ko bērni te mācās. Parasti pirms Ziemassvētkiem svēt­dienas skolā bērnu ir vairāk, daudzi atgriežas uz pavasara pusi. Draudze regulāri rīko bērniem dažādus pasākumus, vasarā nometnes, ekskursijas. Pavisam “Prieka Vēsts” svētdienas skolu apmeklē ap 15 dažāda vecuma bērni.

Līga Jēkabsone atzīst, ka šodien bērniem ir grūti orientēties pasaulē, tās vērtībās. Svarīgi ir runāt par viņiem aktuālo, skaidrot. “Poke­mo­ni, mošķīši ir no citas, no dēmonu pasaules. Bērnam jāmāca, kas tie ir, kaut visi tos izmanto, spē­lējas, par tiem interesējas, bet tie nav labi. Draudzei ir dažādi ma­teriāli par to, kā runāt ar bērniem par atkarībām, vērtībām, izstāstīt, kās tas cēlušās. Skaidrot, ka tas, ka kādu lietu dara daudzi, nenozīmē, ka tā ir laba. Bet lielākā daļa vienaudžu spēlējas ar pokemoniem. Kamēr nezini, kas tas ir, tas šķiet interesants. Kamēr nebija skaidrojuma par pokemoniem un citiem dīvainīšiem, tie saistīja, kad to izskaidro, tie vairs nav vajadzīgi. Ja visi bāzīs galvu krāsnī, tas nenozīmē, ka es darīšu tāpat, vai ne? Ir jāiemācās saprast vērtības. Lēmumu jau katrs pieņems pats,” saka skolotāja un uzsver, ka svētdienas skolā, protams, var stāstīt, mācīt, bet būtiski, ko vecāki māca mājās. Ja ir vecāku atbalsts, sapratne, mazajam cilvēkam veidojas stingrāka nostāja, pamats. Ja mājās stāsta ko pretēju tam, kas dzirdēts svētdienas skolā, bērns apmulst.

Runājot par Lieldienu notikumu, Līga Jēkabsone ir pārliecināta – Lieldienu pamats ir vienkāršs – Jēzus uzņēmās visus mūsu grēkus. “Ar stāstiem, ka tad, ja esi vainīgs, ir kāds, kurš tev piedos, ar spēlēm zīmējot par to runājam. Bieži vien šķiet, ko gan tie mazie saprot, bet, ja paklausās, ko viņi pēc tam runā, tas ir apbrīnojami. Trīsgadīgs ķipars saka: “Jēzus mani mīl! Jēzus mans glābējs!” Kaut kas viņam ir aizķēries. Pa vārdam, pa domai, un viņš par to do­mā. Dieva vārds uzrunā gan bēr­nu, gan pieaugušo,” saka “Prie­­ka Vēsts” svētdienas skolas sko­lotāja Līga Jēkabsone.

Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņ­ģēliski luteriskās baznīcas svētdienas skolā darbojas pirmsskolas un pusaudžu grupas. Nodarbības apmeklē vairāk nekā desmit bērnu. Svētdienas skolas skolotāja Iveta Zariņa pārliecināta, ka svētdienas skolām ir sava vieta un uzdevumi. “Ja vecāki neiet baznīcā, labi, ja viņi mudina bērnu iet svētdienas skolā. Katrā vecumā bēr­niem ir citas intereses, citas aktualitātes, arī izpratne. Ma­zajiem patīk bērnu Bībele, skatām bildes, runājamies. Lielā­kie jau lasa Bī­be­li. Interesanta bija saruna par gavēni. Bērni bija pārsteigti, ka tas neattiecas tikai uz ēdienu, arī to, ko klausāmies, skatāmies, runājam. Ka kārdinājumam pakļaujas ne tikai darot, arī domājot. Bēr­niem ļoti patīk nodarbības, kurās paši var kaut ko vei­dot. Ru­nā­jām par gavēni, par Jēzus 40 dienām tuksnesī. Pirms Pūpolu jeb Pal­mu svētdienas viņi gatavoja pal­mas. Tikai lasīt Bībeli ātri kļūst garlaicīgi, bet, kaut ko darot, radot vizuālu priekšstatu par kādu notikumu, tas noteikti pa­liek atmiņā,” pārdomās dalās Iveta Zariņa. Viņa svētdienas skolas bērnus satiek arī ikdienā. Iveta atzīst, ka svētdienas skolā viņi ir citādi – nosvērtāki, drau­dzīgāki. “Te katrs ir pieņemts. Un tas bērniem ir ļoti svarīgi. Te viņi var jautāt, izrunāt savas problēmas, meklēt atbildes uz tobrīd svarīgāko,” atgādina skolotāja. Iveta atzīst, ka vecāki ikdienā ir ļoti aizņemti, viņiem trūkst laika, lai kopā ar bērniem darbotos. Svēt­die­nas skolā bērni stāsta, kā gājis pa nedēļu. “Saprotu vecāku aizņemtību, bet, kamēr viņi saka atvasēm, lai pagaida, kad būs laiks, tad parunāsies, tikmēr bērni jau izaug. Vecāki ir ļoti dažādi, ir tādi, kuri uzskata, ja bērns ir nokristīts, neko vairāk viņam nevajag, cits do­mā, ka pietiek ar krustiņu un baznīcā nav, ko darīt. Tanī pašā laikā katrs vecāks vēlas, lai Dievs pasargā un vada viņu bērnu,” pārdomās dalās Iveta Zariņa un piebilst – vislielākais prieks sko­lo­tā­jai, ka bērni nevar sagaidīt kārtējo svētdienas skolas nodarbību.